pie
inese_tk ir
pļavu zāļu apskats un viktorīna, a man atgādināja ilgstošu škrobi.
kādreiz, kad es bij maziš un dzīvoj pa vasarām laukos pie vecāsmātes, bij ritīgs bērns-herbālists, mācēj nosaukt katru zāli (arī daudzas smilgas) vārdā, un zem katras gultas kājas stāvēj grāmata ar herbārija augiem. man pat bij tāda pašsacerēta dziesmiņa, went like: pēterim bij viena poga, vanagam bij divi zirņi utt līdz desmit. sitnost tagad neatcerētos visas desmit puķes-zāles, kas ir šitāda veida salikteņi.
nu un tad deviņdesmito pirmajā pusē lauki izbeidzās, visi atnāca uz rīgu, bērns-herbālists sāka visu aizmirst.
ļoti spilgti atceros brīdi 97.gada sinepēs un medū, kas visādi citādi bija lielisks festivāls ar visādiem košiem notikumiem un nemirstīgām pērlēm, turklāt arī punkts laika nogrieznī, kad es biju nonākusi vistuvāk saviem vecajiem laukiem (līdz vecāsmātes bērēm pagājšziem). lūk bij tajās sinepēs brīdis, kad ejam visi gar pļavu, nu normālu pļavu vasaras vidū, kur viskautkas zied, un es skatos tam visam virsū kā teļš uz jauniem vārtiem un nosaukt vārdā varu varbūt balto, sarkano un dzelteno āboliņu un jūtu bezgalīgu izmisumu.
lūk, no tā brīža ir pagājuši jau 13 gadi, kaut kādu daļu herbālista zinību esmu atguvusi, bet daudz daudz daudz ir gone.