šodien mēs rakām bedrītes un tad atkal rakām tās ciet. jo likteņa aronijai ir labpaticis mūsu dārziņā izkaisīt randomus zemeņstādus, kurus sirdsapziņa neļāva izbradāt un neļāva arī atstāt velēnā un izkratīt kopā ar skudrām. tā nu viss mans uzstādījums "zemenes jau nu te audzēt nevarēs, saprotiet paši" ir beidzies ikurāt divās mazās zemeņu vadziņās. bet štrunts par ogu izdzīvošanas prognozi, kas ir tuvu nullei, arī stādu izdzīvošanas prognoze ir stipri līdzīga, jo kur prāts pārstādīt ziedošas zemenes.
on other news, dārza čilauta daļā daža laba paparde ir jau neliela pieauguša cilvēka augumā.
and now for someting completely different, vakar mājās iesēju rukolu. šodien jau dīgst. mutants kaut kāds.