lai milkijs man piedod, esmu abzalūti tavā pusē. mana māte ieviesusi mājās nu jau 67. indīgo kaktusu audzēšanai un vispār dīvainojas, nu i lai.

(Reply to this) (Thread)

manā ideālajā pasaulē vispār neviens nevienam nepiš smadzenes, vot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu komunikācija vienmēr ir drusku arī smadzeņu pišana, citādi mēs te nebūtu.

Bet konkrēti aprakstītajā gadījumā es esmu pārliecināts... (nē, pat ne pārliecināts, tas ir par vāju vārds -- vajag kādu vārdu kas ir starp "pārliecināts" un "zinu", aptuveni kādas trīs mata tiesas no "zinu") -- ka tas ir (a) bezjēdzīgi un (b) zināma tomēr necieņa. Jo runa nav par kko tiešām eksistenciāli svarīgu, kad cilvēks maigi ķiķinot sper soli bezdibenī, bet būtībā par to, kā mums dzīvot savu dzīvi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet es negribu teikt, ka mēs gribot negribot nevēlamies iespaidot kkā tos, kas mums svarīgi. vnk visu izšķir līmenis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, viss un visi mijiedarbojas, bet ir subtle mijiedarbība un ir mijiedarbība ar cirvi pa pakausi.

(Reply to this) (Parent)

+ ∞

(Reply to this) (Parent)

protams, protams, bet, sorr', ja smadzeņu nepišana ir sinonīms ignorancei vai pārlieku lielai cieņai pret Pastāvīgu Skatījumu, labāk lai bērns savus vecākus čakarē līdz baldriāņiem un otrādi - tas tomēr ir tuvāk dialogam. Es, piemēram, nedaudz nožēloju, ka manējie tik ātri izlēma, ka mans prāts acīmredzot automātiski izslēdz iespēju čakarēt paša dzīvi. Tas šobrīd viņiem liedz skaļi čukstēt 'betmēstačuteicām', toties tas vai nu nedaudz lien ārā saskarsmē vai arī pats to vēlos saskatīt in order to show some remorse.

(Reply to this) (Parent)