|
[May. 25th, 2009|01:53 am] |
[ | muz |
| | gaujarts - pītā dziesma | ] |
bijām mēs ar tai seskā, kurš mīlīgs kā arvien. un lietainajā vakarā braucot ārā no rīgas, katram gadījumam paķērām līdzā ričukus (3 gab fiksīšus), ja reiz tam auto ir tās 3 ričukvietas uz jumta. a ja nu pret rītu, kad debesis noskaidrosies, uznāks kāre pabraukāties. un, dabistiski, kā reiz uz saullēkta tuvošanos mūsu iznesīgie brieži jaunskungi bija sakoļījuši vietējās jaunkundzes parādīt "kur te pie jums to saullēktu skatās". pirmoreiz mūžā braukt ar fiksīti pa mīkstiem smilšainiem ceļiem (un tos kārtīgi uzart) bija pizģec pizģec - no vienas puses pilnīgi cita pasaule, kuru vada citādi, un kurā nākotni rēķina citādi (un stipri agrāk), no otras - kompānijā kalpoju par lēno divplāksni, jo galīgi nav pārliecības, ka ātrumā spēšu izkontrolēt vadību. lai arī eksemplāram, ar kuru braucu es, bija uzlikta pakaļējā bremzīte, es to izmantoju varbūt kādas 3 reizes visā tripā. ibo ņehuj. ja hārdkors no citas planētas, tad hārdkors no citas planētas. |
|
|
Comments: |
omg, es pareizi saprotu, ka tas pat nav vienkārši bezātrumu velis, bet tāds, kuram obligatoriski jāmin pedāļi, lai nezaudētu kontroli pār?
whatever they will think of next!
šito verķi vada ar kājām. kuras no pedāļiem var arī noņemt, ja nav bailīgi :)
bet nu nenormāli kruta ar fiksīti, es pirmo reizi dabūju Londonā pa kalniņiem izbraukāties...
turp tev arī celiņš-paklājiņš!
eu, nu lieliski, ko? es šamā tripā arī dabūju maķenīt Rīgas ielas uzart. lai gan gana sirsnīgus mirkļus man un pasaulei piedāvāja velleris АИСТ (2008 г. рождения), kuru mēs ar Jurīti iegādājām manai lauku māsīcai no armēņu ōpīša pie lielveikala ma*ima Paļavieniekos Divi. par 45 Ls (uz 42 armēņi reliģisku iemēslu dēļ nenolaidās). Stārķene izrādījās bladī gulbis — singlspīds! – ar līganu bremzi "uz appukaļu". un ar tām pusmīkstajām ļaškām riepām es šļūcu pa vecpilsētas bruģi kā pirdiens pa Niagāras ūdenskritumu. if jū sī — aj rekomend!
es tev drošvien uzkāpu uz kājas | |