Par krievu biznesu
Šorīt, kārtējo reizi gremojot pretīgo Narvesen sviestmaizi ar lasi, uzdzerot remdenu kafiju, pārlapoju savu šāsdienas “to-do list” un skumji nopūtos, atceroties tos laikus, kad pie valsts asignācijas zīmēm varēja tikt nelietojot žilbinošu smaidu un svešvārdu zināšanas.
Bizness bija sekojošs, visi taču atceres krāsainā metāla drudzi?

Saulainajā 1996.gadā pēc statistikas datiem no Latvijas tika eksportēts vairāk misiņa nekā no Čīles, kur ir misiņa rūdas raktuves. Labi, būsim godīgi, 70 % no tā visa bija pizģīts staffs, bet tomēr, misiņš un alumīnijs Latvijā bija, tas nu pat ezim skaidrs. Tas bija skaidrs arī padumjajam jenotam, kurš tā vien tīkoja pēc lieka cēnerīša. Diemžēl ātrāk par 1998. gadu nelaimīgais jenoc pie metāla biznesa netika, jo nabaga nelgam nebija autovadītāja tiesību, a braukāt apkārt ar uz maziem ritentiņiem uzstutētu vannīti un tajā lasīt drātiņas nu galīgi negribējās.
So, visu to nelaimīgo penteri, kā es strādāju pie tēva un uzkalpojos līdz gruzavikam visi jau droši vien zin, arī to, kā blēdīju kubikmetrus Priedaines svalkā arī, nu labi, tas bija ikdienas darbs, bet ja labi uzvedos, vai piektdienās vēlu beidzu darbu, pa vīkendiem monstrozā tehnikas vienība palika pie manis. Nu un ja bija gazons, tad jau pavērās visai plašas iespējas, kā no viņa izspiest maiņas līdzekļus.
Sistēma bija vienkārša kā 2x2, galvenais uzstādījums bija izbraukt no mājām ar bendžu uz rezerves, atgriezties ar pilnu bāku un lavandosu kabatā. So, uz daugavgrīvenes, kur kādreiz bija traņķu rūpnīca, kas nosprāga kapitālismam iestājoties bij dahera “melno metālu”. Čuguns, tērauds utt. Vecis kas nīka būdiņā bija pa pusslodzīti pazīstams vienam korifānam un par pusstopu laida mūs teritorijā, kur visādu sliežu daļu, motora bloku un cita krepa pa kaktiem bija pārpārēm. Tad divas stundas fiziska darba bez pīppauzēm, lai savas 2.5 tonnas uzkrautu un uz Bolderāju prom.
Melnā metāla nodošana.
Vesels teātris. Izstāvam rindu un ar smago braucam uz svariem. Kabīnē bez manis kompanjoni, kuri ir pieliekušies, lai babulis no budkas nevarētu redzēt. Es ietipinu pie babuļa, paņemu izdruku ar svara rādītājiem un gāžu tālāk iekšā. Tur vīreļi ar milzīgiem, ekskovātoram līdzīgiem aparātiem, kuru nosaukumu nezinu, atbrīvo mašīnu no gruza. Kompanjoni lec laukā no kabīnes un lavās uz izeju. Es ar tukšo gazonu atkal uz svariem, salīdzinam svaru rādījumus, un 20 lati par katru tonnu krīt ķešā. Tam visam vēl pieskaitās trīnītis, par 150 kg abu puiku svaru. Nu un pēc tam, ar 45 naudiņām kabatā pametam Bolderāju un dodamies uz tuvāko benzīnštelli uztankot benzīnu un iepirkt poiles.
“Par polšiem un krāsaino metālu”.
Polšam metāla ieguves procesā ir ļoti liela nozīme. Tātad, tikuši galā ar melnajiem, uztankojušies, apgādājušies ar polšiem, čipsiem un limonādēm stūrējām visu to bandūru Latvijas lauku virzienā. Jābrauc dziļi, dziļi, tur kur cilvēki jau sāk no autoveikaliem iepirkties un ziņas par padomju varas krišanu viņus vēl nav sasniegušas. Tuvāk Rīgai jau šakāļi visu iztīrījuši, bet kā vēsta sena patiesība, jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas, tā pat ar krāsainajiem – jo dziļāk pāķos, jo vairāk “dabra”. Iebrauc tur, trīsmāju pudurītī, tur kur kaņdžu tecina paši un kūtij jumts sagāzies. Jā, vecie sēž plānvidū un dropē. “Nu sveiks saimniek, kā labi sokas?”. Un aiziet bazars, vīreļi parasti neuzticīgi raugās uz svešiniekiem, kuri “it kā jautā ceļu”. Pēc mirkļa no kabīnes izplaukst poile. Vecie starā. “Rigalia”, tā tik ir manta. Tā un tā, kādus ceļus puiki braukdami, kādiem nolūkiem? Redz saimniek, attīram Latvijas laukus no lūžņiem, gribas tīru dabu, tā lai vēži ķeras un ir kā vecajos labajaos laikos. Ā, tu reko, nu mums jau te pagalmā ar visādi mēsli iraid, ja jūs bez maksas savāks, tad es būšu jums pateicīgs. Kāda runa saimniek. Nu un tad aiziet, saimniek, saimniek, ko tu te tās vecās piena kannas mētāsi, mēs savāks, iztīrīs, varbūt kādam noder, a te pie tevis tik apsūbē un apsūbē. Vecajam no šņabstiņa sirds mīksta, tas sak, lai ņem ko grib, tik jauki puisīši. Tā un tā, kamēr vacie plānvidū stīvējas ap poili, mēs rūpīgi izlasam “gružus”. Lieki piebilst, ka neko, kas nav krāsainais neņēmām. Un tā visu vīkendu, pārnakšņojot pie puspazīstamu ļautiņu vecvecākiem, un tiem pašiem vecā mokābiča alumīnija motora bloku nozūmējot. Svētdienas pēcpusdienā smagais ir pils ar alumīniju, misiņu un akomulatoriem gandrīz ar kaudzi.
“Mutņiks, kur uzpērk krāsaino metālu”.
Visā krāsainā metāla nodošanas procesā ir tāda puskrimināla romantika. Kā parasti, viss ar metāliem norisinās Bolderājā, pieci urlas sēž, gremo semenes, izlien vecis:”Nu , što privezļi?” Klusēdami rāpjamies uz gazona, un raujam nost kravai pārklāto plēvi. (Plēvi tāpēc, ka ja Tev kravā ir vairāk par 100 kg krāsainā vajag pavadzīmi, savādāk kravu nost, plēve - lai nepiesaistītu lieki mentūras uzmanību). Vecais uz aci nopēta kravu, okej, nāk iekšā, vodkoi ugašu, a vi, norāda uz urlām, davai, vigružaiķe. Vecs trjuks, no vodkas atsakamies un sakam , ka visu paši izkrausim un uz svariem pa zortēm sanesīsim. Jo ja viņa urlas krautu mūsu kravu, a mēs tajā laikā vodku laktu, zaudējumi varētu sasniegt pat 40%. Neko, vecis nobubina par apvainojumu nepieņemot viesmīlību un ielien atpakaļ savā alā, a mēs tikmēr sākam izkraušanas darbus. I tavo, 250 latvijas naudiņas uz trijiem, nekāda vaina. Vērtīgs vīkends.

A tagad ko, vīkendā piemauj mūli, nevis par ģimenes budžetu rūpējas. Vot.