Par garīgo
Kad biju maziņš, babulis mani parasti Ziemassvētkos staipīja sev līdz uz baznīcu, sak, tā jau viņš mums tāds palaidnis pagadījies, lai vismaz Dievvārdus paklausās.
Tā nu es tur parasti rēķināju cik dziesmiņas izdalītajās lapelēs palikušās, tik apmēram līdz Dievkalopjuma beigām. Tagad, kad babuļa ietekme uz manu brīvo laiku ir beigusies, no kanceles lidojošos viedos vārdus vairs neesmu klausījies.
Vienreiz gan bija varen draņķīgi, un nezin kādā sakarā biju ietenterējis baznīcā pasēdēt, domas sakārtot. Nedaudz padomājis devos no Dievnama laukā un tipināju uz tuvāko šeņķi.
Lūk ko izdomāju – vot tagad tu čalīt esi ieķēpājies sūdos, no kuriem pirmajā mirklī izeju neredzi, un ko tu dari? Kā nopērts suns meklē ceļu atpakaļ pie Dieva, lai viņš palīdz izgrābt tavu ateju. Vsjo, tu vairs netici sev, tu paļaujies uz kaut ko augstāku, mēģinot nogrūst visas savas šaizes uz likteni, Dievu vai vēl sazin ko tur, Budu piemēram. Vsjo, TU KĀ PERSONĪBA ESI BANKROTĒJIS! Un nepļūtījiet man, ka dzīvojot saskaņā ar sevi, Dievu, dabu un Konfūciju, tavā dzīvē viss būs štokos, un katru šaizi varēsi norakstīt uz augstākiem spēkiem, tādā veidā mānot savu sirdsapziņu un slēpjot impotenci.

Vsjo, nopļūtījos, palika labāk.