par paškritiku
Nedaudz padejojusi uz balkona margām, papīra bumbiņa krita lejā, kūpošajā autostraumē, kur simtiem mietpilsoņu, pametuši savus piepirstos birojeļus peldēja mājup.
Viegli iereibušais jenots atgāzās savā, līdz riebumam standartizētajā biroja krēslā un palaida smeķīgu atraugu.
Būtu jau grēks teikt, ka jenots ir garlaicīgs, ar lieko svaru, paaugstinātu holesterīna līmeni un līdz melnumam nopīpētām plaušām, kura dzīve ir viena draņķīga atejas bedre, bet raugoties kantora griestos un sajūtot savu pakaļu saskaramies ar līdz nāvei apriebušos krēslu, viņš tieši tāds sajutās.
Var jau būt, ka arī nedaudz padumjš viņš bij, jo tālāk par līdz nāvei apriebušos kantora krēslu savos sūda divdesmit četros gados šis paklīdenis nebija ticis.
Sapņoja šis deģenerāts viendien par Sāru Mišelu Gelāru, otrdien par Kameronu Diazu, bet ceturdienās gribēja iepazīties ar kādu geju, lai uzjautātu:” nu kā ir, kad Tevi ņem priekšā?”
Neatteiktos jau iepazīties arī ar kādu jauku skuķīti, kura savos astoņpadsmit gados sarktu un mulstu, kad viskija apreibinātā balsī jenots tai klārētu kārtējās jēlības.

Vispār, jenots ir mudaks.