Par sieviešiem
Vakar ar paziņām, laiski atsēdies vasaras kafejnīcā, baudīju gardo pēcpusdienas kokteili un nodevos filozofiskām pārdomām par sieviešu tēmu.



Manas pārdomas pārtrauca paziņas nevilši izmestais teksts:” A zināji, ka Artūram pizģec?” No sākuma neattapu, kas pa Artūru un kas par pizģecu. Pēc personības noskaidrošanas, ķēros pie pizģeca izzināšanas. Kā izrādās, jamais sev jaunu sievišķi ieviesis. Nu tik tālu viss ir skaidrs un pat apsveicams, bet tad sāka parādīties arī pizģeca iezīmes – skuķis ta četrus gadus vecāks, ar piekabi, un vēl valdonīga pēc dabas. Viss, pizģec, pazudis cilvēks, jāmūk atpakaļ neatskatoties, a ko šis, ar Rimi maisiņiem sešos vakarā uz mājām. Amba. Sirdij, sirdij, sirdij jau nevajag skaitu....sirds tā paņem sev vienu. Nu lai mokās. Pasūtījām vēl vienu aplīti ar dzērieniem.

Zini kas ir dabiskā atriebība? Pastāstīšu savu versiju. Kad tu četrpadsmitgadīgs puišelis, puberitātes un gribuļa nomocīts, kā suns pavasarī, varēji nedēļām, mēnešiem ilgi lenkt skuķīti viena skūpsta dēļ. Kad pirki saldējumu, pastaigājies pa parku, nakts stundās zvanīji un stundām ilgi runājies sēžot koridorā uz grīdas , kad skolas starpbrīžos rakstīji zīmītes (manā laikā mobīlo nebija), runāji mīļvārdiņus un vēl visādus marazmus, kuriem Tev tagad nepietiek ne laika ne gribēšanas, tad Tevi augsprātīgi sūtīja dirst un paziņoja ka ar sīkajiem nīkuļiem nesaietas, vienpadsmitās klases zēni – vot tie ir īstie. Kā arī divpadsmitās klases metenes, kuras mūs sīkos trenca projām, kad spietojām ap fizkultūras ģērbtuvēm pirms un pēc viņu nodarbībām, lai tikai ar vienu acs kaktiņu ieraudzītu īstu pupu. Vot, tad mazais jenotiņš bija nelaimīgs, naktīs negulēja un cīnījās ar puberitātes izraisītajām sekām un sapņoja par sievieti. A tagad, tagad iestājās dabiskā atriebība. Es vēl paspēšu ij apprecēties, ij apbērnoties, man iespējas ir lielākas nekā mana vecuma sievietēm. Nu labi, pagaidām mēs vēl esam līdzīgās pozīcijās, bet pēc divi vai trīs gadi lieta sāks kardināli mainīties. Trīsdesmitgadīgs, sportisks, labi pelnošs vīrietis kurš satiekas ar sievietēm ir grābjams ciet un raujams pie altāra kamēr vēl vien uz to viņš ir pierunājams, jo šodien varbūt jā, a bet rīt jau sabijies par savu brīvību viņš var būt tālēs zilajās. A trīsdesmitgadīga, neprecēta, sportiska, un labi pelnoša sieviete arī nav peļama, tikai viņu nodod un atbaida viņas tramīgais, pētnieciskais un vērtējošais skats kurš savas saimnieces iztēlē tevi ietērpj rītasvārkos, uzkar mazuli uz rokām un ievieto imaginārajā ģimenes ligzdiņā. Sajūtot šo skannējošo skatienu man parasti ieslēdzas iekšējā trauksme un aizbildinoties ar neatliekamiem darbiem cenšos posties prom. Tā nu mēs vīrieši dzīvojamies, vairāk raizējoties par savām rotaļlietām (hokeja inventārs, motocikls, slēpes u.c.) atšķirībā no pretējā dzimuma, kuras kā liekas to vien plāno kā pieradināt kādu mīļu suņuku kurš asti luncinādams skries pēc pamestā kociņa (žurnāls Cosmopolitan, Jūnijs 2003, 109 lpp). Nu lūk, tā nu tas notiek. Vedu vienu paziņu, kādreiz augstprātīgo skuķīti uz mājām :”Smuka tev mašīna. Jauka. A Tu sestdien uz Liepājas rokfestivālu brauksi?” . Es zinu, ka viņai ir piekabe, vīrs, kurš jau gadu Īrijā strādā celtniecība, un vēstules apsīkušas jau pirms pusgada. Sajūtu skannējošo skatienu, un ar neviltotu prieku paziņoju:”Jā, braukšu, ar draudzeni, čomu un viņa sirdsdāmu” . atbildes vietā atskan kluss “aaa, nu labi...”
Dabiskā atriebība, kā smejies...



Esmu pretīgs šovinistu cūka


Muhaaaaaahaaaaaaa

Txaxaxaxaaaxxaaaaa