par dzeršanu
Kā jau aktīvākie žurnāla lietotāji būs pamanījuši, biedrs pilsonis piccolo ir nodevies pārdomām par dzeršanas tēmu, būt vai nebūt, tāds ir jautājums.
Par cik, arī man šis netikums nav svešs un ar pudelītēm esmu uz Tu, nedaudz pavārsmošu par šo tēmu.
Skaidrs ir viens – dzeršanai būt. Grozies kā gribi, bet zaļais pūķis uzglūn ik uz stūra un nereti pārsteidz mūs nesagatavotus. Zaļais pūķis protams nenāk viens, tam seko līksmība, prieks, piedzīvojumi, un kas neizbēgami, arī piedirsts rīts. Par saplosīto maku un norēķinu karti nemaz nerunājot. Diezgan ilgi brāļojoties ar zaļo pūķi, pašas par sevi uzprasās dažādas pārdomas un atziņas, kā teica mans viedais tēvs, kurš savā mūžā nevienreiz vien ir saskāries aci pret aci ar šo nezvēru: “dzērāja mūžs ir grūts, bet skaists.” Nu gandrīz kā aktieriem. Ja gribam būt pilnīgi godīgi, tad jāatzīst, ka dzert nemaz nav tik viegli, kā liekās, te arī sekojošs, skaidrojošs aņuks:
Kārtīgā padomju ģimenē, kur sieva strādā par skolotāju, da hoķ par grāmatvedi, dēls ir pionieris un vīrs kā jau noprotat dzērājs. Nabaga dzērājs tiek šaustīts ar pārmetumiem no sievas par vieglas dzīves vešanu, mūžīgu uzdzīvi un bezatbildību. Gadiem ejot, mātei pārmetumos pievienojas arī dēls, pionieris.
Vienudien, kad dēls pārnāk no skolas, tēvs liek viņam sekot uz tuvāko gastronomu. Ielej puikam 100 gr degvīna un liek izdzert. Dēls pretojas, pionieris takš, kas nu būs, es nevaru, reglaments neļauj, esmu savas vienības bundzinieks utt. Tēvs vienalga uzstāj, un liek puikam izdzert. Tā nu nabags, šķiebdamies, viebdamies un rīstīdamies tos simts gramus izdzer. Tēvs apvaicājas: “Nu vai viegli bij?”. Pionieris purina galvu, sak nē. “Nu lūk, ko tad jūs mani vieglā dzīvesveidā apvainojat!”
Tātad tā, iedzert nemaz nav tik viegli, nereti dzēriens ir negaršīgs, dedzinošs un tikai spēcīgi cilvēki var to tik vienkārši iedzert. Un tas manuprāt arī ir rakstura jautājums. Ļaudis vārsmo, ka redz tam un tam ir stiprs raksturs, jau otro maģistratūru ņem cauri, nedzer , nepīpē, laikā ierodas darbā, no ballītēm atsakās. Raksturs. Bullšit. Rakstura spēks tiek pārbaudīts trešajā rītā, kad iekšas gāžas ārā, bet ir jāsaņemās iepiļīt vēl vismaz 300 gramus bonīša. Tas ir raksturs, pateikt darba devējām, ka skuja draugs, šodien nebūšu, man dzeršanas ekskursija. Tikai izcili spēcīgs raksturs var dedzināt bāra leti trijos no rīta, ja deviņos paredzēts ar gudru ģīmi stāvēt klienta priekš un vārsmot par “būtisko”. Labi, tas tāds humors, par tiem raksturiem. Sekojošs aforisms – ja darbs sāk traucēt dzeršanai, tad jāmaina darbs. Audziniet raksturu, mīļie.
Tātad, ja reiz mums ir spēcīgs raksturs, un no glāzītes neatsakamies, jādomā, tad tieši kāpēc dzeram? Sarunās pie glāzītes ar viedo manas mātes vīru nonācām pie retoriska jautājuma – dzert, dēļ procesa, vai dēļ efekta? Tas ir jautājums, kas katram jāuzdod sev pašam – process vai efekts?
Process vai efekts? Viens vedina domāt par dzērienu feinšmekeru, otrs par atkarību no alkohola. Jāatzīst, ka process vienmēr pārvēršas efektā, jo nekad pasākums nesākas ar dzeršanu no bonīša kakliņa ar kolas uzdzeršanu no 2L pudeles. Pasākums sākas ar smukiem drinkiem smukā bārā, kad tas ir process, pēc bāra slēgšanas un bonīša tripšanas no kakliņa mašīnā, tas jau ir efekts. Tā lūk mīlīši. Process vai efekts, kas svarīgāk?