par smēķēšanu
Laika gaitā esmu novērojis analoģijas kopīgās darba kolēģu pīppauzēs. Viss sākās ar frāzi:"Aizejam sapīpēties?"
Iepeldam virtuvē, sākumā trīs cilvēki. Aizpīpē. Sarunas par darbu - kas, kur, kad, kāpēc.
Ierubī kafijas aparātu.
Sarunas pārsviežas uz kādu izgājušu vai vēl topošu tusiņu darba sakarā. Vēlāk vienkārši uz tusiņiem.

Nospiež cigaretes. Kafija vēl nav ienākusies. Sarunas turpinās, no tusiņiem uz vienkārši brīvā laika pavadīšanu. (Šasdienas tēma - keit, vai kait, whatever kāds tur bordings. Ka vajag pamēģināt, jā buru sportā var paņemt stuffu, nu tad vsjo, sestdien laižam)

Aiziet otrais smēķis. Cilvēku ir saradies krietni vairāk.

Joprojām brīvais laiks (šodien dalās iespaidos par eirosportā redzētajiem keitborda trikiem, aptuvenās izmaksas, tiek teorētiski apspriesta džampa tehnika)

Ienākusies kafija. Smēķis vēl nav beidzies. Sarunas par viskautko. Stāv krietns bariņš un visi sarunājas savā starpā. (Šodien par K.Vannegūtu, jo ir intervija ar viņu RL, un Vannegūts tiek pat apspriests līdz pat tam, kā viņam nācās vingrot, lai uzzīmētu savu dirsas caurumu)

Kafija izdzerta , smēķis beidzies un pēkšņi:"Oj bļa, man jāskrien zvanīt!" "Jebaķ, man īmeils jāraksta!" Un visi izklīst.

Un tā vienmēr. Apmēram 9:30, viena kafija, 2 cigaretes, sākumā sarunas par darbu, pēcāk par izklaidi, sarunās var nonākt no mākslas apspriešanas līdz politikai. Un tā katru rītu.

De ža vū.