Par bērnības nedarbiem
Jo vairāk iepazīsties ar cilvēkiem kas ir par tevi vecāki, jo vairāk ar viņiem satusē, jo vairāk par vis kaut ko papļāpā, it īpaši par podiem, kādi tik jaunībā nav gāzti, saprotu, ka mana nerātneļa dosjē vēl ir visnotaļ nevainojama.

Piemēram, kad bija skolotāju streiks, kurā tur hujviņzin deviņdesmit trešajā gadā bērniem bija lielum lielie prieki, brīvdienas takš. Skolas grāmatas tika izmestas no somām, somas plecos un uz ģimenes dārziem sirojumos prom. Dienā pa pieciem savācā tukšo taru uz deviņiem latiem, putuplastus plosta izbūvei, un vienu ģimenes dārzu nodezinājām kad iegūtie lati tika izmainīti pret viņķeļiem agdams un mīkla.
Kolēgas kā izrādās dārziņu savā laikā aizdedzinājuši, lai tur iemestu atrastu, nesprāgušu aviācijas bumbu. Bļa, vot škrobe, ka viss kara mantojums, tad kad man iestājās četrpadsmit gadi bija vai nu jau atrasts un izvazāts vai nolīdis vēl dziļāk zem sūnām. Vajadzēja man nodarboties ar dihlafosa svaidīšanu ugunskurā, bet sapņoju par kārtīgu aviācijas bumbu. Sencis teica ka viņa laikā, puika kuram nebija atrasts, strādājošs mauzeris neskaitījās nekāds puika.
Vot varu derēt, ka tagad puišeļi divpadsmit gados par aviācijas bumbām nesapņo, plostus un štābiņus nebūvē, un iestājoties četrpadsmit gadu vecumam tas netiek atzīmēts ar vīnu akdams kādas mājas poģikā bet gan ar bumbieru sidru un Counter Strike. Skumji :/