"Kultūras ļaudis nesnauž un priekšvēlēšanu gaisotnē grib izspiest kādu solījumu arī sev."

Loģiski, kurš tad negrib? Sportisti grib, mākslinieki grib, celtnieki grib, apkopēji grib, dzēŗāji grib... visi grib. Šajā situācijā valsts loma ir izdalīt pieejamo naudiņu tā, lai tiktu atbalstītas visādas nozares, kas daudziem šķitīs maznozīmīgas. Kultūras cilvēki nodomās, nahuj kaut kādu naudu dod tupajam sportam? Savukārt pilsētnieks padomās, kāda velna pēc viņa nodokļa nauda aiziet, lai stutētu kaut kādu lauķi Lazdonā, kas nemāk izdzīvot bez valsts subsīdijām? Un vispār, what the fuck is up ar kaut kādiem Latgales podniekiem? Ja nevar iztirgot savus sūdus, lai iet strādāt stroikās kā īsti veči.

Vārdu sakot, es te īsti nesaredzu problēmu. Valstij ir jāstutē kultūra, un viss. Saki, ko gribi, par Žagaru un LNO, bet fakts ir, ka Latviju šobrid atpazīst bezmaz vai kā operas lielvalsti, jo Garanča dzied Ņujurkā vai kur tur, tas Antoņenko kāda citā krutā operā un tā tālāk. Un tas ir panākums, īpaši tādai mazai valstij kā Latvijai, kas noteikti nes savu pievienoto vērtību.

Kamēr Vismaz Belševica vēl bija dzīva, katru gadu ap Nobela prēmijas pasniegšanas laiku viņas vārds bija aktuāls. Ne starp favorītiem, bet tomēr bija. Un tas, ka no 2 miljonu valsts tiek nominēta rakstniece tādai balvai, tas ir megakruta. Un tam arī ir pievienotā vērtība.

Principā varētu arī teikt, nahuj stutēt medicīnu, farmāciju? Nahuj biznesa inkubatorus, jo vairums uzņēmēju tāpat neko vairāk par Leksusu sev nerada (Leksus, kurš, visticamāk, reģistrēts Igaunijā).

Vārdu sakot, lai tik stutē kultūru, tāpat kā sportu, farmāciju, uzņēmējdarbību un citas nozares. Ne visi radošie ir sūdi, kas jebkādu naudu nodzer, tāpat kā ne visi biznesmeņi ir krāpnieki un liekēži, kas pārdotu savu mammu, lai iegūtu kaut kādu papildus grasi kontā.