Tieši kas tev šajā anketā nepatīk? Tas, ka deputātiem atgādina par kultūru kā vienu no valsts sastāvdaļām?

Savukārt, emocionālais komentārs, ir šāds -

nu…tu pamēģini, pamēģini pagulēt uz tiem grantiņiem un stipnedijām…zini, ērti nav. to es tev pēc pieredzes saku. tāpēc, ka gulēt nesanāk…jāstrādā. un zini. daudz jāstrādā. nenormāli daudz. bez izredzēm uz peļņu, kas varētu nodrošināt arī vēlāku gulēšanu. Piemēram, mēs jau ceturto reizi rīkojam profesionālo teātra festivālu bērniem un jauniešiem NoMadI, kurā rādām labākās laikmetīgā teātra izrādes no Latvijas un ārvalstīm. Kāpēc? Gribas, lai pasaule būtu gaišāka vieta. Un, lai bērni domā un, lai ar viņiem sarunājas kā ar cilvēkiem nevis lopiem. Turklāt festivālu nevis Rīgā, bet Valmierā rīkojam. Lai tas būtu pieejams reģionu cilvēkiem. Biļetes cena 3,5 Eiro. Vienas izrādes skatītāju skaits max 100. bet ideāli - 50. Tāpēc, lai nevis bļautu tingeltangeļus mikrafonos, bet par svarīgām lietām ar bērniem sarunātos aci pret aci un iesaistot viņus darbībā. Rēķini - ienākumi par izrādi max 350 eiro. Savukārt vienas mazas izrādes izmaksas svārstās no 500 - 100 eiro. Pats saproti, ka tas neatmaksājas, jo ir jāsamaksā aktieriem (ar nodokļiem, telpas, transports, komunikācijas, reklāma u.c). Ja nebūtu KKF.savu mūžu tāds festivāls nenotiktu. Bet tu palasi recenzijas un sapratīsi, ka viņš ir vajadzīgs, Skatītājam, kurš reizēm nevar samaksāt tos 3,5 eiro par biļeti. It īpaši, ja uz izrādi grib atnākt visa ģimene.

Tu smejies par jautājumiem, kas attiecas uz valsts dotācijām un piedāvā atgriezties pei laika, kad māksla un mākslinieki dzīvoja pateicoties filantropijai. Ok. Es Tev piedāvāju kļūt par tādu. :) Atbalstīsi nākamo izrādi vai festivālu? Ar naudu. Tā, lai aktieriem ir par ko maizi un sviestu nopirkt un par siltumu samaksāt. Mēģinājumi sāksies februārī. Izrādes nosaukums "Naudas koks". Runāsim par naudu. Kur tā aug.

Citādi kaut kā baigi skumji, ja saprātīgi un radoši cilvēki kā tu,
1) sāk deklarēt to, ka kultūrai nav nepieciešamas valsts dotācijas;
2) ka mākslas nozarēs talantīgi cilvēki nedrīkst izvēlēties strādāt, radot kultūras vērtības.

Brīžiem man šķiet, ka šāda attieksme rodas no tā, ka cilvēki nesaprot, kā gan iespējams dzīvot, pirmajā vietā neliekot peļņu. Necīnoties par to. Un, ko tad darīt sabiedrībai ar tiem cilvēkiem, kuri strādā kultūras nozarēs? Varbūt pāraudzināt?

Un tad vēl tā mūžīgā pretstatīšana - fizisks un garīgs darbs. Pamēģini domāt. Tā sirsnīgi. Un tad rakstīt stundām no vietas nemitīgā sasprindzinājumā, vai, piemēram, negulēt nakti filmējot, vai gleznot lielformāta darbus, vai arī miniatūras…patiesībā vienalga ko. Jebkuršs radošs darbs ir smags fizisks darbs, kurā bez ķermeņa turklāt smagi strādā arī smadzenes.

Kas attiecas uz autorllokšņu skaitīšanu, zini, piemēram, Dostejevskis atrodoties parādu jūgā, darīja tieši to pašu. Un tā darīs jebkurš, kas par savu darbu nesaņem atbilstošu samaksu.

Un vēl…varbūt vajag pieņemt to, ka mēs dzīvojam laikā, kad sievietēm, bērniem un cilvēkiem ir tiesības izvēlēties to, ko viņi vēlas darīt t.skaitā - to, kādu darbu viņi vēlas strādāt. Vai arī pamēģini attiecināt Arta un savus loģikas kruzuļus pret sevi…un tad izvēlies, kurā fabrikā tu gribētu strādāt un, cik stundas dienā. Jo neesat jau to dažu miljardieru vidū, kuriem pieder brīvais laiks.

Nu…ja. Bišķi sacepos. Bet aicinājums atbalstīt nākošo izrādi paliek. Tikai neprasi, cik tu ar to nopelnīsi. Tāpēc, ka te cita loģika un citas prioritātes.