Oj, tā tikai mums vēl vajag kā nīgra rakūna, kas pēc katras "kā uzmest struktūru manam jaunajam romānam" nodarbības ņurkst par tēmu "bet ko es ar saviem gūstekņiem" (lai arī, protams, es ticu, ka rakūns varētu rakstīt stāstus), lai šito adaptētu blogam, būtu jāpieliek daudz darba.

Šī konkrētā ailīte, nu tb kā rakstīt smukus blogus, ir vairāk tā kā composition (tipa kā šitajā kursā: https://www.coursera.org/course/composition), nedaudz creative writing, nedaudz specifiski blogu rakstīšanas pamatus. (Lai arī, protams, taisnība par piecsimts dažādām skolām, ko un kā darīt.)

Bet.

Sajūta, ka tas, ko tu raksti, ir kaut kāda pilnīga tizlība un nekādā veidā neatbilst tam, kas tev galvā skan, tā īsti nepāriet nekad. Sajūta "savā galvā es izklausos stipri gudrāks nekā tad, kad uzrakstu" pāriet tikai tad, kad tu samierinies ar faktu, ka tieši tik stulbs tu arī esi. [to es par sevi, nevis kādu no klātesošajiem]