Par kaulu
Precīzāk par diviem, par diviem skrimšļiem, kuri ir pametuši manu grēcīgo rumpi. Kā jau te tiku iepriekš vārsmojis un šķendējies, kaut kad pirms pāris nedēļām tā viegli atrāvos pa rīkli pēc piemājas kafēdiskorestorānbāra Fortūna apmeklēšanas pulksten četros no rīta. Izrādās, nemaz tik viegli atrāvies nebiju, jo tas draņķis man bij paspējis salauzt degunu. Nu to es sapratu uzreiz un pārāk nebēdāju, jo deguns man ir bijis lauzts arī agrāk, un rētas kā zināms daiļo vīrieti. Tikai draņķa šņukurs nevis sašķiebās vēl vairāk, bet sāka iekaist. Nu un kā teica lors, pirms manis nosūtīšanas uz ūberkūlo mediestādi, Rīgas pirmo slimnīcu,: ”Strutas caur deguna dobumu var aiziet uz smadzenēm, nu un tad pats saproti.” Nu to ka esmu padebils zināju jau bez lora un strutām degunā, bet iegūt piemīlīgu smaidiņu, skatu caur pieri un lomu ”Daudz laimes Lāci” izrādē man akurāt nekārojās, tāpēc tenterēju uz augšminēto iestādījumu.

Tādas kaites kā man ārstē 13. nodaļā. Daudzsološi. Pie durvīm papīrīts ”gripas karantīna”. Forši. Pa gaiteni pastaigājās kaķis. Jauki. Palātā bez manis ir vēl divi. Jautri. Televizora nav. Perfekti. Apskates telpā slimnieku ķeblītis kalpo vēl no Latvijas brīvvalsts laikiem. Progresīvi. Ateja ir viena, un koridora galā. Mīļi.

Nu noformējums taj nodaļai bija vienkārši dramatisks, iztēlojos, ka tajā gultiņā kur guļu es, noteikti neviens vien ir nomiris, un likās ka no aukstajām sienām un velvētajiem griestiem atskan gadsimtiem stiepti slimnieku vaidi. Toties ārsti bij labi, cilvēcīgi. Nebij bail zem skalpeļa likties. Izgrieza manu šņukru, iztaisnoja, izlaida strutas un izņēma bojātos skrimšļus. Žēl tikai ka man manus kauliņus neatdeva, teica ka tie neesot nekādi suvenīri kurus pacientiem izsniedz.

Nu slimnīcā bija daudz laika viskautkādas fiškas izdomāt, varētu tagad veselu MP kreatīvu sējumu izdot, nav tikai laika rakstīt. Nu un vienu es nolēmu skaidri, ar rajona krieveli, kurš jau zeka godā ticis vajadzēs stāties dzimumsakaros īpaši netiklā veidā. Varētu viņam mazu gailīti uz dipsīša uztetovēt, lai tas viņu pavada visās nākamajās dzīves dienās un nedienās. Negribas jau naidu sēt, bet mani izoperētie skrimšli atkritumu urnā brēc pēc atriebes.

Esmu zaudējis septiņus kilogramus svara. Man ir zili riņķi zem acīm un izskatos nedabiski bāls. Šī nedēļa tiks veltīta dubultporcijām pusdienās, burkānu sulai un solārijam. Ja būs laiks aizskriešu uz baseinu, bet skats ko man spogulis rāda vairāk atgādina Būhenvaldes gūstekni nevis dzīvespriecīgu puisīti.

Okeju, celuju vas vsjeh v šoku. Prieks bij atkal Jūs visus pārlasīt.