Par šmigas bazariem
Ir ļoti dīvaini, ka izrādās, ka uz pasaules ir cilvēki, kas mani aprunā, mērķtiecīgi stāstot kāds gan redīss es esmu bijis un esmu joprojām. Skumdina apstāklis, ka cilvēkam vajag saņemties, sadzerties un sadūšoties, lai izstāstītu - klausies, tur jau kādu ilgāku laiku rūpīgi par tevi dirš. Ēdienkartē viss ieraistais staffs- nelietis, žulītis un esot teicis KA... Es neapvainojos tik daudz par to, ko dirš kāds aiz komata, cik par to, ka kāds kas man kategorizējās "tuvāks", to pasaka tikai pēc ilga laika.