Par azartspēlēm
Vakardienas vakars iesākās kā parasti, kad visi normālie pilsoņi jau skatījās Panorāmu es tikai sāku pamest šahtu. Sarkanais golfiņš mani pārķēra jau pie šahtas durvīm. Iedzert protams ir svēta lieta, un viens balzāmiņš jau nevienam neko nevar kaitēt. Balzāmiņi protams līdz desmitiem vakarā tika iepirkti varāki, ne tikai viens. Pasākums apauga ar vairākiem dalībniekiem, kopskaitā četriem. Kad pēdējās balzāma pudeles gulbja dziesma bija nodziedāta devāmies nevis aijā, bet uz vietējo kafē, disko, kazino restorānbāru. Nu patiesībā tā ir diezgan drūma vieta, kur kaktos mirguļo automāti, pie letes nīkuļo “simtnieciņi”, vitrīnā ir apkaltusi siļķe kažokā un plānvidū noplucis biljarda galds. Jāatzīst gan ka krodziņš ir ekonomiski izdevīgs – balzāms ar kolu maksā tikai astoņdesmit sātus.
Nekad nēesmu uzskatījis ka kaut kā īpaši kruta spēlētu biljardu, bet nekad nēesmu piekritis, ka spēlēju slikti. Nu lūk, vakar uz alkohola bāzes tā spēle gaja nevis īpaši slikti, bet gan ekstrēmi sūdīgi. Jāatzīst, ka pretinieks arī bija komā, bet kaut kā viņam veicās labāk.
Uz piečuku, nē, uz piečuku mēs savā starpā nespēlējām. Atsevišķi sitieni tika izspēlēti uz drinkiem, bet likmes visā spēlē bija bišķi augstākas. Nepietiek ar to, ka es padirsu kasti ar užavas alu, nepietiek ar to, ka es padirsu divdesmitpieclitrīgu koka muciņu ar šādu pašu alu, es padirsu arī savu moci! Fak, uz četerdesmit astoņām stundām gan, bet jebkurā laikā, kad vinnētājs to vēlas, no piektdienas vakara, līdz pat svētdienas vakaram! Fak, maķ! Un tā tālāk.

Tagad iešu uz krieviem apēst kādu pelmeni un pank;ukas ar ievārījumu. Par karbonādītēm šodien var aizmirst.