"Bez īpašas vajadzības" ir likt pārdevējam stāvēt kājās tad, kad, kad veikalā nav neviena pircēja. Tas ir pavisam kas cits nekā grūti darba apstākļi, kuros šai grūtuma nešanai ir kaut kāda funkcija (nepaciešot sadzērušos unpiju, bārmenis nevarēs pārdot viņam brandavīnu).

Tevis pieminētā goda sardze drīzāk ir noregulētu darba apstākļu piemērs. Karavīri pie Brīvības pieminekļa stāv tikai astoņas stundas dienā, šajā laikā vairākkārt nomainoties karavīru pāriem, turklāt katru nedēļu ir cita maiņa; viņi nestāv, ja ir pārāk auksts un pārāk karsts. Citiem vārdiem, "bez īpašas vajadzības" viņi netiek mocīti.

Taču stāstam jau būtu jābūt par to, ka, neskatoties uz konkrētā cilvēka kvalifikācijas līmeni, izglītību un visādiem citiem radītājiem, derētu tā kā vienoties par to, cik lielas prasības pret darbinieku ir saprātīgas un cik vairs nē. Ja ekonomiskā situācija ievieš korekcijas ar zemākām algām un lielākām slodzēm — saprotu. Bet, ja uzskata, ka problēmas nav vispār un "tāds ir darbs" — nesaprotu.