Par dzīves peripeitijām
Zobs sāp joprojām, zobārst telefonā paziņoja ka tam tā jābūt. Nu bļaģ

Bet ne jau par manu sāpošo zobu gribu pavārsmot. Kā parasti, mans mīļākais temats- vientuļās sievietes. Stāsts ir sāpīgs līdz kaulam, un lai izjustu smeldzi sākšu visu no paša sākuma.


Kad pēc videnes devos strādāt mežā, tā aktīvāk sāku pievērsties tai motociklu būšanai. Nu karoč, mans ceļš uz oilera statusu bija praktiski nodrošināts. Sameties kopā vēl ar diviem čomiem no vidusskolas laika, ņēmos meklēt pa pasauli vecus dzelzīšus un centos tos ierūcināt. Zin, tāda garāža, kur pa grīdu biezā slānī mētājās instrumenti, stūrī krājās tukšās pilzenes pudeles kas gaida savu nodošanas brīdi, pa kaktiem dažnedažādas detaļas un apveidus apņemt sākuši trīs motocikli garažas vidū. Tam visam pa vidu puikas, kuri lepni viens otru uzrunā par vīriem, melnām mutēm, stelatslēgām rokās un pie ķermeņiem no sviedriem pielipušiem krekliņiem. Tad pie mums regulāri piebraukāja mana tagadējā Dārgā un viņas draudzene. Rūcinot savu kadetiņu, tās līkumoja pa Iļģuciema bedrainajām ieliņām lai atvestu puikiem aliņu un baltmaizes batonu. Tas viss bija uz “pavizināšanas ar moci” solījumu bāzes. Šad tad likām skuķus ar pie darba, vispār bij smieklīgi kad 3 vsk. apsolventes, centra cackas ņem un pulē kartera vāku. Tajā laikā ar Dārgo jau biju uz TU, un tā viņas draudzene ņēma un ieskatījās vienā puisietī no mūsu jautrās trijotnes. Tas ar nebij nekāds vakarējais, līdz kādā tusiņā, viņi paziņoja- “mēs brauks jūru skatīties”. Un tā tas sākās. Puisietis nāca no turīgas dizaineru ģimenes, bet viņam kā profesionālam slaistam vecāki iztikas līdzekļus nemēdza piešķirt un tamdēļ ne reizi vien ar viņu esmu devies krāsaino metālu medībās uz perifēriju. Bet puisiets bij brašs, metru deviņdesmit, ar pusgariem čirkainiem matiem un vaigu bedrītēm, skuķi tā vien ģība kad jams ierūcināja zaļumballē. Tā nu Dārgās druška, kura nāca no turīgas būvnieku ģimenes un labi orientējās Basteja pasāžas veikalos, ilgi nedomādama pasūtīja despotiskos senčus dirst, uztrausās uz encikleta un aizdudināja saulrieta virzienā. Kā filmā. Ātri vien pieņēma tā čoma dzīvesveidu, pa priekšu aliņš, cigarete, un tikai tad var domāt par kaut ko ēdamu. Reiz bij labs skats- pēc kāda brīvdabas kodiena izbāzu savu piepampušo mūli no telts un ieraudzīju daiļavu lepni uz špiļkām kātojot un velkot tačku. Prikids kurš varētu maksāt 500 LVL bija zālē novārtīts un ieguvis zaļganu nokrāsu, mati saķepuši ķiverē, zobos boņģiks un tačkā tiek lasītas pa teritoriju izsvaidītās pudeles. Nekā jau tur slikta nav, aizbrauks pirmdien mājās, nomazgāsies, uzvilks jaunu kārtiņu un durs dzīvē kā bagātu vecāku meita.
Puisietim bija divi brāļi, viens alnis, otrs slīpēts. Slīpētais mīlēja pa kazikiem dzīvot, nu i jaunāko protams sev ar šad tad aizvilka līdzi. Iepatikās laikam, bet par to vēlāk. Jautri un bezbēdīgi dzīvojot, šad tad gadās nonākt konfliktā ar likumu, kas arī mūsu varonim gadījās. Sākās bēdīgs posms, jams vairījās iet mājās, jo tur gaidīja pavēstes, vairījās iet šur , vai tur, karoč nolīda pagrīdē. A ko mēs pārējie, raustījām plecus, sak nezin kur jams iraid, un ātri kratījāmies no izmeklētājkungiem vaļā, jo ja painteresētos par mūsu gaitām smalkāk, tad jau atrastu veidu kā piepildīt manas algebras skolotājas pravietojumu-:Tu Č*** beigsi cietumā!
Kompaška sāka lēnām izčākstēt. Es pārvācos uz Jūrmalu, otrs sāka savu jurista ceļu, a sprogainais brašulis tik dzīvojās ar savu daiļavu un ieradumus nemainīja. Sākās problēmas, vēsture klusē vai tās bija narkotikas vai azartspēles, bet zēnam sistemātiski vajadzēja naudu, daudz naudas, ļoti daudz. Viens no ieguves veidiem bija šāds: Dievs jauneklim bija devis drošu roku un labu aci. Lietojot viltīgus paņēmienus viņš vienā naktī uzcepa divus autentiskus Irbīša darbus. Vēl apķēpā nedaudz ar kafijas biezumiem, grīdas putekļiem un tā lieta darīta. Krītiņi ar dārgi nemaksā. Nākamnakt atkal, un atkal, līdz Rīgā bija Irbīša pārprodukcija. Realizācija ļoti vienkārša- aiznes antikvariāta žīdam, sak, re celtniecībā strādāju, māju grāvu, re ko pažobelē atradu un rāda lupatās ietītas divas glezniņas. Irbīc (īsts) maksā nu 100 LVL, nu moš bik vairāk, ūdeņraža ekspertīze ar vismaz 50 LVL, antikvariāta žīds ir viltīgs, skatās nu Irbīc kas Irbīc, nav ko tur ekspertīžoties, nu ko puis, došu tev ka 30 LVL pa glezniņu un tā lieta darīta. Puika pakaulē smukumam vēl līdz trīsdesmit pieci un līkop. Puisietim 70 naudiņas, žīdam divi Irbīši, no kuriem šis domā smuki nopelnīt. Iet laiks, žīds mēģina bilžuku noandelēt, a tur zinoši cilvēki šo paņem un uzliek uz ausīm. Kopā Rīgā esot 5 apdirsti antikvariāti un vismaz pacmit falši Irbīši. Arī tur viņš vairs nevarēja rādīties. Nu un lai laime būtu pilnīga čiksai bija ielikts raudziņš. Skuķi seņči ir nolieguši, no mājām patriekuši, tēvu neatzinuši un naudiņu apgriezušu. Atstājuši tikai dzīvokli Rīgā un novēlējumu- kulies pati. Kamēr meituks dzemdību namā tikmēr puisietis aizstiepj no dzīvokļa teļuku un datoru. Sak, baigi naudu vajadzēja. Tad arī meituka mērs bija pilns. Ir bērns, iztīrīts dzīvoklis un nav naudas. Zēns neko, ja sūta dirst, tad jāiet, pohuj ka bērns paliek. Skuķis beigās seņčiem nolūdzās, atgriezās lepnajā vecāku savrūpmājā, pabeidza studijas, šad tad ar Dārgo aiziet šopingā. Brauc ar lepnu bumeri, iepērkas zīmolu veikalos, un vakaros izņem mazo no bērnudārza. Žēl mazo, viņš zin ka bērniem ir tēti- rāda uz mani- tētis?, nē onkuls. A tētis? A tētis bļaģ lidotājs izmēģinātājs.
Tagad skuķis, nu jau sieviete, ir ievietojusi anketu oho.lv, viņai ir pieci joberi, divi eksperimentālie, un vēl trīs projektā. Neviens viņai nav ilgāk par vienu/divām naktīm, jo uzzinot par bērnu parauj fraku. Ikreiz kad iedzer krīt histērijā, ka viņas jaunība ir piedirsta, vīrieši ir cūkas, un viņa vairs nevienu nespēšot mīlēt. Viņai vajagot tikai formālu vīru, nu labāk tādu kas viņu mīlētu un neprasītu pretmīlu.

Skarbi, ne?