Par vakeišenu
Kā jau mans uzmanīgais lasītājs būs pamanījis, man reti kad gadās brīvdienas, kurās netiek piekopts Dionīsa kults. Arī šīs nav nekāds izņēmums, bet ir radusies vēlmīte – gribu Ņivu. Tādu matēti zaļu, bez komforta, ar visiem diferiem, viņčām un migliniekiem uz jumta. Afigenna gribu. Nu vismaz vecu patrolu. Tad man nebūs jāmet riņķī redzot dangainu ceļu, bet varēšu ar skaļu saucienu “Juhuuuu” mesties dubļos līdz ausīm. Tad varētu vīlēt pa Taurkalnes stigām, mežakaķa takām un iedomāties sevi reindžeri esam, iebraukt leišos pašam to nezinot, līdz kulei stāvot auksā ūdenī vilkt vinču, lamāties matniem vārdiem un tīksmināties par savu skarbo tēlu. Mašīnā būtu lāpsta, extra benzīnkanna, motorzāģis, polšs, glāzītes, makšķerēšanas rīki, paciņa prezervatīvu un zvejnieku gumijnieki. Ziepes gan ne : )))