Par “delirium”
Kā jau tika ziņots, piektdien bija paredzēts “events”, kurā mans radītājs atzīmēja savu piecdesmito gadadienu. Tajā pašā laikā bija arī darba “eglīte”, kuru diemžēl neiespēju apmeklēt. “Eventā” (tā es turpmāk saukšu histērisko piedzeršanos, kas tika maskēta zem dzimšanas dienas svinību nosaukuma) bija daudz interesantu ļaužu, bet manu neviltoto piekrišanu kā parasti izpelnījās Balzaka mīļotā vecuma sieviete, protams svaiga šķirtene.

Tagad es pret viņu izjūtu zināmu žēlumu, bet pirms “eventa”, un visu savu bērnību es viņu šausmīgi nīdu. Organiski nepanesu. Tās viesības, kurās viņa mūsmājās viesojās man bija kā nepārvarams murgs. Vienmēr bija sarunas “par skolu”, tad vēlāk lietišķi apvaicājās par universitāti, un nekad nepiemirsa pieminēt ka viņas Ieviņa un Ilze to, un šito. Mazam man vēl prasīja dienasgrāmatu rādīt, un vienreiz kad man bija cvaņķis trāpījies šī vēl paspēja nodirst, ka viņas Ieviņai tikai piecinieki un pa retam kāds četrinieks. Pēc tam viņas vīriņš to un šito, un Ilzīte Kopenhāgenas universitātē studējot un Ieviņa mediķe būšot, un kas tik vēl tur nebūšot. Un vienmēr tās garās slim cigaretes....vēēeē. Ja pareizi sapratu, tad Kopenhāgenas universitāte ir nomainīta pret Kristiāniju, mediķi ir pārtapuši medmāsu skolā, savukārt mūždien klusais un nomocītais vīriņš ir izspēlējis stiķi ar piecpadsmit gadus jaunāku sievišķi. Man liekas ka četerdesmit piecos vai septiņos, hujviņzin cik viņas gadījumā, gados sievietei paliekot vienai un apbružātai ir FIN. Vsjo, par seksu Karību pludmalē var neglābjami aizmirst un droši skricelēt laulību sludinājumus. Tagad, pēc pāris jestriem dančiem atspiežoties pie bāra stoikas, sieviete līdz šim mīļotā martini ar olīvi vietā pasūta viskiju ar ledu, un bezkaismīgi atzīstas, ka viņa apskauž mani un Dārgo, par to cik labi mēs kopā izskatamies. Pirmo reizi mūžā viņa man kaut ko labu pateica, kaut arī ar rūgtumu balsī, tomēr no sirds. Nu lai viņai veicas.
Dārgā ziņoja, ka vēl divos naktī esmu kategoriski atteicies braukt mājās un turpinājis piedalīties vētrainā diskusijā, no sērijas “katrs savā valodā”.
Sestdien bija tā kā bija. Karoč sūdīgi bija, paliku Jūrmalas pus-mājā un baudīju klusumu, ko šķēla tikai trokšņi, kurus radīja Dārgā dārdinot pa virtuvi, un ik pa brīdim skaļi pasakot man kaut ko jaunu no “eventa”. To dzirdot es parasti sarāvos mazāks un klusiņām pārvilku segu pār galvu. Vakarā ieradās “rajons” un paziņoja ka skatīšoties Talantu fabrikas finālu. Tas no sērijas:
-Čau, nu kāds plāns?
-Pie Kažas filmu vakars
-Ā, a kas, Kaža šovakar tusiņi organizē?
-Nē, viņš vēl to nezin.
Protams “rajona” viesības nepagāja bez sekām. Vinnējai laikam Sneiks? Ā , nu labi.
Nu un vakar kopā ar sieviešu bataljonu tiku aizvilkts “žopingā” -Dārgā, viņas mazā māsiņa, Dārgās draudzene un viņas divgadīgā atvasīte – terorists. Visu lepno kolonnu pavadīju no mugurpuses īdēdams ka man ir slikti un gribu braukt mājās. Tas jau nevienu neinteresēja, un man atļāva kā šoferītim sēdēt kafejnīcā, pīpāt, dzert zaļo tēju (paspēju arī vienu alīti iemānīt), kamēr bioloģiskā triecienvienība izrēķinājās ar savām norēķinu kartēm.
P.S. Nez kāpēc visas man zināmās māmiņas apvainojās, kad redzot viņu nespēju tikt galā ar saviem teroristiem es piedāvāju iegādāties trankvilizatora šauteni un pie vajadzības mazuli aizsūtīt uz čučumižu?