par babuļiem
Tā nu ir sanācis, ka ārpilsētas rezidencei, tiek veikti dažnedažādi uzlabojumi, tjūnings un vēl visādas huiņas, jau divas nedēļas, mana dārgā māmiņa, un tēva sievasmāte mitinās nu jau par man piederošu uzskatāmajā hibirā. Tēvs ar brāli palika elpot būvgružus un trenkāt vīreļus kombinzoniņos. Visā visumā es esmu par strauju izrāvienu mājas būvniecībā, bet kāpēc man ir jācieš šīs mokas ar babuli? Dārgā parāva fraku jau pirmajā dienā, un paziņoja, kamēr mājās nebūs miers, tikmēr mitināsies pie vecākiem. Tas jau būtu jauki – viva la vecpuiši. Bet saki man viens cilvēks, kas tā gan par vecpuisietību, ja mājās ir māte un vecāmāte. Mūūrgi. Viendien sev uz gultas atradu plašsaziņas līdzekli “Dziednieks”, kas it kā nevērīgi bija atvēries lapā , ar sadaļu par smēķēšanas kaitīgumu. Tad mans smukais, pats mīļākais tēkrekls bija vešmašīnā tā izvārīts, ka nabagam gandrīz visa krāsa izbalojusi, bet tīrs. Tad manām džinsām ir iegludinātas buktes, tad ir pazudusi kafija un kārbā sabērta kumelīšu tēja, tad vakaros ir “kamiljonīši”, kas savā būtībā ir pielīdzināmi musulmaņu svētajām stundām, kad seja ir pagriezta Mekas (televizora) virzienā, un sejā ir saspringums uztraukumā par “brūkas” un “rīdža” nedienām, tad ir dons hulio alvarezs un visa tā dienvidamerikāņu mafija, kuru nosaukumiem nemaz nevaru izsekot, un tad ir māte, un tad zvana vienpadsmitos un prasa-kāpēc tu vēl nēesi mājās? Kā, nevar būt, neviens tik ilgi nestrādā! Tad pēc stundas zvana atkal un prasa to pašu – Un kā, ko! Tu man tagad saki, ka sēdi sazin kur un dzer alu! Nu and so on
Mīli savu tuvāko kā sevi pašu, bļe!