Par samarotrofiju*
Vakar diezgan aizdomājos, par izsmietajiem, apdirstajiem, izmantotajiem un ar laimi mazāk apveltītajiem. Visādi ir gājis, gan pats esmu bijis apsmietā lomā, gan otrādāk.

Visspilgtāk atceros savus skolas laikus, kur kāds, kas bija vājāks, kaut par mata tiesu, uzreiz tika pabāzts zem kāda stiprāka. Blokmāju smilšainajos pagalmos augušajiem bērneļiem, bija miglains priekšstats par citu cilvēku ciešanām, savējās viņi izcieta cik spēja, un veldzējās radot ciešanas citiem. Bij mums klasē zēns, kurš nu nekādīgi, nekad, un nevienos apstākļos nepiemetās šmigai, bet uz dzeršanu gan bija diezgan nadzīgs. Tajā laikā fakts, ka tu nāc no nelabvēlīgas ģimenes neskaitījās attaisnojums, jo naudiņu varēja dabūt iztirgojot jaunākajām klasēm zāli ar piecdesmit sanķiku uzcenojumu cigaretē (manā laikā Rīgā bija tikai divas točkas, viena Lubaņčikā, viena Maskavas ielā, un džointu nevarēja dabūt uz katra stūra), apkāst kādu kārtīs uzraujot acīti garajā starpbrīdī kopā smēķējot, nu un vēl visādas fiškas. Nu un zinot, ka tuvojas kārtējais pasākums, un brašulis protams ka maku ārā nevilks, viņa vajadzībām tika pagādāta speciāla pudelīte- “pie marinkas” pa piecdesmit sātiem tika paņemts visnotaļ baudāms šņabītis, ieliets maskavieša pudelē, nu i vēl vesela pudelīte purgēna piešauta klāt. Nu un ja pudele pasākumā stāv nepieskatīta uz galda, zēns, kurš par tās saturu nav informēts ātri vien daļu tās satura sagāza rīklē. Pillā bij gan, tad kļuva zaļš un devās mājās. Nākamajā dienā skolā nebija, arī aiznākamajā ne. Baidījāmies ka būs vēl nosprādzis, bet nē, laikam zaļus āboļus saēdies, tā vismaz pats domāja. Tad ar šo pašu zēnu bija cits gadījums, es gan nebiju klāt, bet atreferējums bija incants. Pēc kaut kādām fizikas pēcstundām tika nolemts, ka vajadzētu tā teikt “uzvilkt”. Nu uzvilks a, puika ar nepakautrējas stiept rociņu pēc interesanti smaržojošās zaļās cigaretes. Nu un kā jau tas parasti gadās, pēc zināma laika izsit tādu sausumiņu rīklē, tādu kā staipīgu siekalu, un runājot: “aiziesĪĪm, ka Pie sĀņčas ieDzērt tĒeeju.” Jautrā kompānija devās ceļā. Haļavennijs puika ar. Nu un gatavojot tēju, nezin no kurienes un kam bija tā manta, pie haļavennā puikas tējas 10 pilienu vietā tika piešauta puspudelīte šķidruma, kas cilvēkam liek pastiprināti seksuāli uzbudināties. (nezinu kā to žļuru sauc, bet seksžopos esot). Nu un puika, zāli sapīpējies, iegāza vēl tējiņu ar zirga devu uzbudinātāja. Lai pasākums būtu interesantāks, fonā pa video tika palaists taj laikā tik pieprasītais vācu porno. Puika ar miglainām acīm esot izturējis desmit minūtes, tad ar mirdzošām acīm pievērsies ekrānam un pēc kādām trijām minūtēm aizspurdzis uz ateju, kur pavadījis apmēram stundu. Dročītājs nelaimīgais. Tā lūk, bļe. Pirms žetonvakara domājām, moš viņu pašu aizvest uz aptieku, lai izvēlas.

Morāle – nelien dzert nahaļavu, un tavi klasesbiedri vēl nav tavi draugi.

Man vēl ir atmiņā visādi gadījumi, gan ar šo puiku, gan ar citiem skolas bērniem. Bet, viņi gribēja tusēties ar mums, viņi jutās mums vajadzīgi, viņi domāja ka mums ir jautri ar viņiem. Mēs sniedzām prieku gan viņiem, gan sev, un tāpēc nejūtos ne par kapeiku sliktāks, kā tāds režisoriņš, kurš uz nelaimīgu cilvēku rēķina plūc sev laurus.

Samarotrofija- histēriska vienaldzība, pret ar laimi mazāk apveltītu cilvēku ciešanām. /K.Vonnegūts/