Par džīzasu
Sasmējos. Nežēlīgi. Patiesībā jau nekā smieklīga tur nav, bet vienalga. Tajs laikos, kad man mana nākotne bija dziļi pie kājas, nenožēloju, ka sesijas vidū sev pateicu – pošļi nahuj, apnikāt man, un devos līdzi viena čoma aicinājumam. Nu un devos uz Latvijas augstāko punktu – Gaiziņu, kur amerikas latviešu nemākulīgo roku vadītajā Gaiziņkalnā strādāju (lasi- laidu luni un gurķojos) par kalna stuffu. Tā nu mēs tur pa to kalnu ņēmāmies, dzērām plastmasas pilzeniekus, smēķējām zāli un uzjautrinājāmies par vidējo statistisko cilviņu, kurš nespēja tikt galā ar troses bugeli un āķi. Nu un šajā burvīgajā samniecībā, kā daždien pieklīst kaķēni, pieklīda Ēriks. Nu un pie siltā putraskatla viņam patika, un ar saimnieces laipnu atļauju Ēriks palika Gaiziņā, ziemu piešancēt pa vēdera tiesu. Nu un tad sākās jautrības un izklaides. Priekš mums – sātana, bezsirds izdzimumiem bija jautrības, Ērikam tas bija smags darbs, jo par savu sūtību viņš uzskatīja dziedināt mūs no visa ļaunā ar Dieva vārdu.
Vakarā viņš saicināja mūs, trīs velnēnus, kuri alu sadzērušies un zāli sapīpējušies bija ar mieru uzklausīt Ēriku, arī gaiziņtīma snoveriem šis pasākums likās gana interesants un arī viņi pievienojās. Tad Ēriks mums stāstīja par Jēzu, dziedāja dziesmas “un tā stunda nāk”, stāstīja visādas glupības, visu viņa murmulēšanu neatceros, jo cīnījos ar vēdera krampjiem. Vēl mums tur bija pats Belcebuls – kačigārs Vitolds, no kura Ēriks, nu jau Jēzus nosaukumu iemantojušais, paniski baidījās. Kādus gan podus mēs ar veco kačigāru Jēzum netaisījām. Vislielāko jautrību protams sagādāja uzkurināt Jēzu, lai jams norauj pa skaļo “un tā stunda nāk”, kādā saulainā, sestdienas dienā, stāvot parādes durvīs, kad visi lepnie Rīgas slēpotāji ar saviem audi un spider jakām sabrauc Gaiziņu baudīt. Nu un Jēzus, ko ta viš, uzraus ar, aizies vēl pie bugeļa pasprediķot, kādam biezajam par garīgām vērtībām pastāstīt. Un tā tālāk. Vārdu sakot, reli presīti uztrennēju, vienos smieklos viss tur notika. Un ko domājies, kāds, vēl ciniskāks par mums, Jēzu izķēris, nofilmējis un pat Lielo Kristapu uz Daunīšu rēķina atrāvies. Tad jau mēs ar savām puiciskajām zobgalībām vēl esam sirdī šķīsti, jo uz nabaga dauņa rēķina naudu netaisījām.