Par atskaitēm
Lai Jūs nedomātu, ka esmu sagumis zem dzīves smaguma, pastāstīšu nedaudz savus novērojumus. Kā būtiskākais jāmin morāle par gaidīšanu un labā atnākšanu.

Gluži netālu no manām mājām vijas Lielupe, tās piedrazotais un betona bluķu nosētais krasts ir itin labi piemērots, lai laiski atsēstos piesaulītē, grauztu sēmuškas, dzertu alu un mētātu makšķeri. Es pat teiktu, ka ideāli piemērots.

Pēc kādas pusstundas ilgas dirnēšanas mani apciemoja kaķis. Svešs un tāpēc viņu es nokristīju par "Upes Sūdu", Mājās man ir Mazais Sūds, šavukārt šis piesitās pie upes, tāpēc Upes Sūds. Upes Sūds bija lielisks sarunubiedrs, tāds, kurš visu laiku uzmanīgi klausās un nepārtrauc. Tā nu mēs tur divatā sēdējām, kā tādā franču glezniņā un triecām par politiku, biznesu, naudu un sievietēm. Vēl pēc kādas stundas Upes Sūdam bija jādodas neatliekamās darīšanās, neatvadījies tas pazuda krūmājā un es paliku viens. Vēl pēc minūtes izvilku raudu. Mazu gan, bet tomēr. Grasījos jau sviest atpakaļ, bet tad pie manis piesteidzās Rižais Sūds. Kā vēlāk noskaidrojās , gan Upes, gan Rižajam Sūdam ir mode sēdēt pie makšķerniekiem un gaidīt lomu. Rižais trāpīja tieši laikā un pagrābis zivi nozuda starp bluķiem. Vai nu grauza viņš skaļi, vai smaržoja dikti, bet atgriezās Upenieks un ļoti skumji noraudzījās uz Rižika dzīrēm un tikapt pārmetoši uz mani. Sajutos pat vainīgs, jo kā tas nāk: "mēs te tā kopā sēdējām, man atliek tik uz brītiņu nozust, lai Tu visu varku atdotu pirmajai pretimnākošajai palaistuvei."

Nākamās četerdesmit minūtes sēdējām trijatā. Es, Upenieks un Rižiks. Vēl pēc brīža Upes Sūdam atkal bija jādodās un nākamjās piecās minūtēs es noķēru divus asarus, kuri atkal tika Rižikam.

Netaisnīgi, bet morāle ir skaidra - labs nāk ar gaidīšanu, un dažreiz ļaudis atmet ar roku maratona pēdējos metros un tad ir škrobe.