ублюдок ([info]racoon) rakstīja,
@ 2011-01-14 00:36:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Par nepastāvību
Šovakar braucot mājās pārdomāju viskautko. Es iedomājos kaut ko līdzīgu anonīmo cietēju (ieliekam atkarību pēc izvēles) klubam, kur katrs pieceļas un pasaka - kāpēc Es esmu šeit. Un ja man būtu jāatbild, kāpēc šovakar es atrodos tur kur atrodos, man būtu grūti izsmeļoši atbildēt.

Teiksim tā, es meklēju formulu tam, kas dara "uz mūžu". Uz patstāvību, uz pilnīgu skaidrību par to , ko tu gribi darīt līdz nāve Tevi no vaļasprieka šķirs.
No sākta gala. 98 gadā nopirku trīs Panonijas (tāds čigānu mocis) un metodom naučnovo vtika saliku vienu. Bet tiešām, man tas izdevās pat aizdomīgi labi. Nu tad tur dragāju šurp turp ar visādiem brīnumiem, līdz ap 2003 vai 4 nopirku Yamaha, kurš jau gadus divus guļ garāžā un godīgi sakot, man vienalga. Es zinu, ka kādudien izvilkšu kaut aiz skopuma, lai nepūst skauģiem pa prieku.
Ap 2000 gadu iestājos korporācijā. Mūža organizācija. Tagad esmu "atslēgts", jo neapmeklēju, nav entuziasma, bet zinu, ka atgriezīšos. Tur tomēr man daudz labu cilvēku ir un tā. Muļķīgi, ka veidojas no manas puses attieksme - gribēšu iešu, gribēšu neiešu. Tagad varbūt pat gribu, bet kaut kā neaizeju... Kaut kā mazinājusies aktualitāte. Un es jūtos vainīgs.
Ap laikam 2001 pamēģināju slēpot. Pirms vēl trim gadiem sezonā uz kalnu braucu reizes trīs. Tagad varētu braukt, varētu nebraukt. It kā gribas, it kā nē. TE paniekojos vietējos mačos ar mainīgiem rezultātiem, TUR uz kalna būšu nulle, bet melno moguli nobraukšu tā pat. Negribas... forša izklaide, ja eksprontom, tad okej, ja plānot. Nū nafig.
Vēl laidu pa ūdeņiem. Pat laiva bija. Nu izārdījos vasaras divas, nu ja ne apnika, tad laivu točno vairs atļauties nevarēju. Šad tad var aizbraukt pie paziņām uzslēpot, bet lai lauztos katru brīvu brīdi? Nē... slinkums, apnika.

Un tā vēl ar vairākām citām lietām, nodarbēm, kas daudziem ir dzīvesveids un ticība. Es tik apgrābstu, pagaršoju un pametu.

Nu ja. Par šodienu. Šaudījies jau esmu sen. Pa buņdžām un tā. Tagad gribās tā pieaugušāk un ar smagāku. Jau kādu laiku apmeklēju mednieku kursus un drīz būs eksāmens, pēc kā es kļūšu par pilntiesīgu zvēru bendi. Un šovakar, braucot mājās no tiem pašiem kursiem aizdomājos - cik ilgi? Līdz pirmajiem ragiem? Nu vedīsi tu cukurbietes, naglosi tornīšus, būsi aktīvais. Dabūsi kaut kādus puskoklēcēj ragus, kurus kārtīgi veči pat par trofeju nesauc un Tev apniksies. Viss basta! Atkal tikai tēriņi, jo būs nopirkts seifs, stobrs un ancuks. Un tas tā pat kā viss pārējais pēc gadiem pieciem noguls garāžas dzīlēs.


Jautājums ir, kā cilvēki nonāk līdz tam, ka visu mūžu krāj markas, spēlē šahu pa telefonu, brauc ar gaisa baloniem, nirst (jā, btw, es arī daivinga kursus izgāju, tikai apliecības nav) un sazin ko vēl, bet visas dzīves garumā. Kā viņi zin, ka tas ir tas, kas viņiem vajadzīgs?


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]sin
2011-01-14 02:00 (saite)
Tu esi uz pareizā ceļa! mēģini visu pēc kārtas, iespējams atradīsi to kas uz mūžu aizraus..

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?