Par izglītību un valsts pārvaldi
Lai kļūtu par pedagogu/lektoru/pasniedzēju vai nedod dievs docentu vajag mīt akadēmisko taku caur auditorijām, laboratorijām, semināriem un reizumis kādu dirsu izlaizot. Protams, neliegšos, ka iegūtās izglītības apliecinājumam kādam nebūt jābūt gan. Diplomam, sertifikātam vai vienalga kā to reizumis dēvē.

Mans darbs ir pedofila sapnis. Es vazājos pa bērnudārziem un citām mazgadīgo iestādēm vadītāju pavadībā, ieņemdams ja ne gluži pietuvinātā lomu, tad vismaz tādu, kuru neviens neuzskata par bīstamu vai aizdomu vērtu. Tāds es arī esmu un brīvi vazājoties esmu konstatējis sekojošo:

viss ir pilnīgā dirsā. Āra rotaļas, izklaides un piedzīvojumi zaudē asiņainajiem cīniņiem datoru ekrānos, sīkie ir noēdušies kā sivēni un lielākoties spējīgi tikai reflektēt ar bļāvienu. Ja uzdod viņam uzkāpt alpīnistu sienā, tad būs raudāšana, nevarēšana un alpīnistu sienā jamais uzrāpsies gan, bet gan kā assasins creed personāžs videospēlē, nevis kā Jurītis no teiksim Saldus. Potenciāls nīkulis.

Tad viņi iet uz skolu. Videospēļu varoņi, kuru acu maisiņos un distrofiskajos muskuļos ir uzkrāts videospēļu gars, jauda un digitālā veselība. Skumji. Un vēl skumjāk ir tad, ja klases audzinātājs ir pilnīgi neieinteresēts savu audzēkņu ārpusstundu nodarbēs. No sērijas - nav mana cūka, bērns - nav mana druva, mājas. Viņu var saprast - maza alga, pienākumi un atbildība više kriši. Nafig vajag.

Es nezinu cik es būtu labs klases audzinātājs, bet manuprāt, ja man būtu dots vadīt mārketinga pamatus, el jē jūzerim = buks - vēsturi, varbūt vēl kāds pieteiktos uz valodu, ķīmiju un kas nu tur vēl vajadzīgs - tad varbūt izaudzinātu kādu puslīdz domātspējīgu, nevis tikai džink džink apdolbīto datoratkarīgo klasi.

Vot tā es domāju. Ar jaunatni ir dirsā gan!