Par garīgo onānismu
Pirmoreiz šo vārdu salikumu izdzirdēju, kad man bija kādi desmit gadi – ar tēvu pastaigājāmies pa Rīgas centru (tad es vēl mitinājos perifērijā), ēdu saldējumu pols un skaļi izsaucos ikreiz kad redzēju kādu ārzemju auto. Viesnīcā Latvija, kur tagad montons bija “vaļutņiks”, veikals, kur par zaļajiem amerikāņu rubļiem varēja iegādāties mantas, par kurām padomju cilvēks atļāvās tikai sapņot. Uz manu piedāvājumu ieiet šajā lepnajā bodē tēvs atrūca : “nav ko nodarboties ar garīgo onānismu, kad būs tāda nauda, tad arī ies tādos veikalos, tagad tādas naudas nav, un nav ko tādā veikalā līst.” Nu tanī mirklī es tā īsti neuztvēru tēva teikto, bet zināma skaidrība par šīm lietām man jau bij – tip kaimiņpuikam ir lego vai mašīnīte uz vadiņa, bet man nav, un nav tapēc, ka nav zaļo amerikāņu rubļu, kurus man liekas dabā taj laikā vēl nebiju redzējis. Bet ir cilvēki, kas nodarbojas ar šādu garīgo onānismu arī tagad – Dārgās mazā māsiņa. It kā man vajadzētu būt pilnīgi vienaldzīgam šajā jautājumā, bet kur viens bērns var atrast sevī spēku, lai katru dienu pēc stundām vazātos pa bodēm, laikotu, mērītu un skatītos visādas parpalas? Nu un tad vismaz reizi mēnesī bērnam ir depresija, kad redz tur ir tāda un tāda jaciņa, kura jau ir tai durai no 8 c un viņai redz nav. Ja jau viņa sev joberi nemeklē (8 klase ! :D) viņai nav ko špāsēties, bet nē, ir smagie pārdzīvojumi un sirdsēsti. Nu un gala rezultātā tķoša vai pati Dārgā neiztur bērna ciešanas, ņem šamo pie rokas un dodas to lupatu nopirkt. Bet tad jautājums – ja Tev nav naudas, nahuj Tu lien iekšā tajā veikalā? Visu mēnesi būtu mājās mazgājusi traukus un slaucījusi putekļus, dabūtu extra 30 LVL un varētu sev to lupatu nopirkt. Laikam izdīgt ir vieglāk. Nu nesaprotu, hoķ ubej – kad konstatē, ka esošās divas kārtiņas, jau iet uz beigām aizej un nopērc nākamās divas, nevis velti katru dienu, vai nedēļas nogali veikalu piedāvājumu izpētei. Man mans laiks ir dārgāks par pēdējo modes isku...