Par художник должен быть голоднй!
Vakar pirms galīgas aizmigšanas ar vienu aci šķielēju raidījumu "Krējums saldais" LTV7 kanālā. Tas bija kaut kāds rezumējošais raidījums, kur pajolā raidījuma vadītāja dalījās iespaidos par saviem iepriekšējā gada piedzīvojumiem un notikumiem Latvijas krējuma dzīvē. Jāatzīst, ka viņas ceļojumi, vai to, kurus ieskaita krējumā, piedzīvojumi, notikumi vai sasniegumi mani interesē tikpat cik Dūņupītes pārpurvošanās Ipiķos. Bet tā kā bija slinkums pēc pults sniegties - lai grab ar.

Un kas intersanti, visam pa vidu bija iestudēta kaut kāda "apaļā galda diskusija", kur latvju ūdeņainais kultūras krējums spriedelēja par krīzi. Ko tā ņēmusi, ko devusi un ka vispār - žizņ gavno. Vārdu sakot, tagad "kotlešu vakari" (tas laikam pasākums kurā pa velti saēsties un pietempties) esot mazāk, plānāki un tā. Tikām kāds cits mirdzošām actiņām iestarpina, ka tas pat esot labāk, tagad esot mājās cepti pīrādziņi, plātsmaizes, un vispār baigi labi tā pieticīgi. Visi māj ar tukšām galviņām un piekrīt, jā tā ir pat foršāk, tagad mēs vairāk kaut ko novērtējam, esam kļuvuši mīļāki un tā tālāk. Aš zvīņas no acīm nokritušas un uzlkusi saule. Edz kā izdomājuši. Agrāk bija mākslinieks ar dižo stundu likmi, tagad pa dirsu norāvies priecājās par pīrādziņiem. Gan jau ka liekuļoja, jo stipri šaubos vai tā saucamā latvju mākslas un kultūras elite tik viegli, bez iekšējā apvainojuma ir gatava iemainīt lašmaizi pret pīrādziņu.

Tad vēl sekoja atziņa, ka nu visi ir sarosījušies, tagad kreatīvs takuš prjot no viņiem. Sāka jau kaut ko murmināt par konkurētspējīgu cenu un produktu. Edz kā, konkurētspējīga cena. Nu pastīsimies, pastīsimies. Tajā tā saucamajā Jarmarkā par cenām man viss tapa skaidrs, par konkurētspējīgu produktu gan nē.