par dzīvi
Šodien devos uz mācību iestādi, dekanātam un pasniedzējiem redz griboties mani redzēt vaigā, savādāk aizmirsīšot kā izskatos. Es laikam pēdējā laikā viņiem asociējos ar e-mailu. Jautri, jautri un divtik jautri. Labāk tomēr maxāt latu par stāvvietu pie skolas un trīņuku pie darba nekā pavadīt ekstrēmas divdesmit minūtes 15. trolejbusā par divdesmit sātiem (uz darbu no mājām es eju ar kājām, tāpēc līdz šim šādi tēriņi man ir gājuši secen). Vot, un braucot atpakļ, apkrauts ar visādiem darbeļiem izglītības lauciņā, dzirdot tantuku brēkuļošanu aizdomājos:”Nu nahuj man tas viss? Atkal naktīs pēc darba klimperēt visādus murģeļus un samocītā angļu valodā lasīt visādu aizokeāna krāniņu vārsmojumus par būtisko. Nahuj? Penis enlardžement? Iespēja dabūt labāk apmaksātu darbu, garāku atvaļinājumu un zelta veselības apdrošināšanu lai vērtīgais darbinieks nenokrīt ar gripu? Lai biežāk būtu iespējams pacelt balti noputējušo degunu no spoguļgaldiņa un amoka skrējienā doties naksnīgajās pilsētas izklaidēs?”

Apnicis viss....gribu strādāt par daļnoboļšiku Meksikā.