Par darbu turpinot
Jau vairākas dienas mani nomoka tāda tā kā netverama, neformulējama doma, kurā es meklēju savu turpmāko eksistenci vismaz finansiālā plāksnē. Sāksim ar to, ka mēģināsim rast atbildi uz jautājumu:"Kas ir darbs?"
Kaut kāds skaidrojums iz nodrāztām studiju grāmatām būtu, ka cilvēka darbs ir sava veida pakalpojums, serviss, radītās vērtības utt. par kurām citi cilvēki būtu gatavi maksāt naudu. Ķipa pilns spektrs- no rimi kasiera, līdz kaut kādu korporāciju prezidentiem. Sniedzam pakalpojumus un kaut vērtības par ko pretim saņemam atlīdzību naudā, graudā vai baudā.

Pēc tam seko atvasinājumi, ka darbs ir aicinājums, katorga, verdzība, prieks, astoņas stundas, karjera vai vienkārši asignācijas zīmju izsniedzējs.
Cik esmu pasavēries apkārt, agrāk tā pavirši, tagad rūpīgāk, un secinājis, ka lielais vairums sab-bas darbu uztver kā vārdu "darbs". Savukārt vārds "darbs" sevī iemieso sekojošo: "regulāri ieņēmumi", "kredītspēja", "nogurums" un "brauciens uz Turciju". Vārdu sakot, cilvēks dara kaut ko, lai kaut kas būtu. Mēneškartiņa būtu, dzīvoklis un auto būtu. Un kas būtiskākais, vienmēr ir kāds sliktais priekšnieks, kamdēļ "būtu" ir mazāks nekā vēlētos. Tātad, sanāk, ka lielākā daļa apkārtējo sevi saskata tikai kā darba ņēmējus, kuri ne tikai vēlas kaut kādu darbu, bet pat neiedziļinoties uzņēmuma kurā paši strādā rādītājos, paģēr algu. OK, ja Tu esi aprēķinājis, ka par Tevis saražotajiem pakalpojumiem un vērtībām kompānija mēnesī pelna teiksim 13 000 EUR, būtu tikai glupi, ka Tu nešķendētos pie algas, teiksim 500 EUR. Bet, paziņojums - priekšnieks paņēma jaunu vāģi, a man atteica apdrošināšanu, pidars!, neiztur kritiku, gadījumā, ja neesi novērtējis sava darba atdevi kompānijai naudiskā izteiksmē un ieguvis pamatotus argumentus burkšķēšanai. Vārdu sakot ņemšanās un cepšanās, kur Tu pats vari vienmēr atrast savu mazā, apbižotā cilvēka pozīciju, ignorējot jebkādu loģiku.

Vot domāju par šito, gari un plaši. Arī tajā brīdī, kad darba pārrunās man prasa algas ciparu. Visās reizēs esmu izpētījis kompānijas profilu, iespējamo bilanci, potenciālu un vēl šādus tādus baumu niekus ko var sagrābstīt internetā vai ļaužu valodās. Un visās reizēs, kad man to algu prasa, esmu izpirdis ap 300LVL vairāk, nekā manuprāt tā pozīcija varētu maksāt. Kāpēc? Nu varbūt tāpēc, lai atstātu vietu andelei, bet varbūt zemapziņā es nemaz negribu šos darbus, ko saukt par "darbu" ?

Jocīgi, man it kā gribas "darbu" "kredītspējai", bet tajā pašā laikā tā kā gribas, lai vienīgais ko vainot savās ķibelēs, vai sveikt uzvarās, būtu es pats nevis mistisks priekšnieks. Tam gan laikam ir nedaudz jānobriest un tā...