Par šādiem tādiem niekiem un pegaza lauzto nagu
Daudzi no mums zina kas ir dedlains. Kas tāds lielāks mākslinieks jūtās, tas dedlainu necenšas ievērot, kas tāds mazāks, tas no tā baidās kā velns no krusta. Es esmu kaut kas pa vidu, baidīties nebaidos, bet cenšos ievērot. Vairāk vai mazāk man tas arī ir izdevies, bet pēdējos gadus, kad vairāk laika esmu veltījis "self developmentam" studējot keisus internetā nevis kaut kādā Zviedru Norvēģu MBTGRADFGH augstskolā, man aizvien retāk izdodas radīt ko tādu, lai kritiski uz to paskatoties neizspruktu tik vien kā nicīgs - vot sūds! Sazīmēju, sarakstīju un sarēķināju vakar te krustu šķērsu. Beigās pat noformatēju tā lai smuki un, lai pat kāda animācijiņa ir.

Šodien biju stingri nolēmis to padarīt vairs netikai skaistu, bet brilliant un autstanding, tā lai visi skatītāji liek biksēs un saka vau. Iebrūķēju kafižiņu, uzsmērēju maižuku un atvēru savu vakardienas veikumu. Kādas minūtes piecas gremoju maizi un vēros savā garadarbā. Mani nomocīja domas. Pirmā no tām - kurš ir bijis tik stulbs, lai uztaisītu kaut ko tik debilu? Atbilde bija - daudzi, ir redzēts arī kas sliktāks, bet kurš ir tik aptaurēts, ka būtu gatavs to rādīt vēl kādam citam? Atbilde bija - Tu, Mārtiņ. Grūtsirdīgi nopūtos, izmakarēju no zobu starpas desas ādiņu un nospiedu delīt, lai nemaisa gaisu un nepis prātu. Tagad esmu atkal nulles pozīcijā, a dedlains ta nāk. Jidritvaimicīt.

Tikmēr aiz loga kaķis zieķējās gar suņa brokastu šķīvi, kamēr pēdējais tam osta dirsu.