par 31 oktobri
Tāks bļa. Šodien redzēju mazu puisīti kurš stiepa ķirbīti. Lielā skolassoma plecos, ķirbels rokās un stiepj elsdams. “Nu gan apzinīgs”, nodomāju, jo kad man 3.klasē bija jānes uz skolas rudens velšu izstādīti savs eksponātiņš, aprobežojos ar pāris kastaņiem vai vienu ābolu labākajā gadījumā. Un tad pār mani nāca obozreņije. Šodien klases darbmācības, vai kādā tur stundā bērneļi nevis taisīs čubzikus no kastaņiem un zīlēm, bet gan nežēlīgi varos no mājām atstieptos ķibīšus, jo ir taču PUVUŠĀ ĶIRBJA diena, ko kapitālisti lepni dēvē par haļovīnu. Tas varētu būt atvasinājums no vārdiem “haļava” un “vīns”, jo visās aizokeāna filmās kur tiek aizskarta šī tēma, bērneļi vazājas pa citām mājām un mango viskautko na haļavu. Viņķeli laikam a. Nu vot- haļovīns – bezmaksas vīna svētki. Redz, kādreiz brīvajām ciltīm, kas apdzīvoja dzintarjūras krastus bija Veļu dienu, gāja ķekatās un visādi citādi māžojās. Tagad vairs to dara tikai folkloras kopas un Baltie tēvi. Progresīvā jaunatne svin haļovīnu. Tā vajag, jo onka Sems tā teica. Arī Sarkanā puve vairs nav aiz kalniem, kad veikalnieki varen naski tirgos šokolādīti sirsniņas formātā. Tā kā tā, nahuj veļu dienu, jo tad Eiropa mūs nesapratīs.