Par lepnību
Šodien no rīta pamanīju avīzes Bizness un Baltija titullapu, kur Šīns visus namīpašniekus un kredītu ņēmājus biedē ar apokaliptiskām ainām un bezdibenī krītošiem grafikiem. Naisss, izlasīju rakstiņu līdz galam, arī db.lv viedoklītī iedziļinājos un nelietīgā prieciņā berzēdams roķeles tvēru pēc klausulītes.

Kādu laiku atpakaļ biju izķidājis vienu no dārgākajiem Jūrmalas jaunajiem dzīvokļu projektiem. Izpētijis tur plānojumiņus, ceniņas un dabā apskatījies ar. Aina ir bēdīga, gaisma tikai trijos logos. Nu vot, ļauni irgdams griežu trubiņu, sak labdien, tā un tā. Vēlētos īrēt pie Jums dzīvoklīti, nu to, jā jā, to pašu ar terasīti. Aha, tūkstots simts gribat, saprotu saprotu, jāpelna visiem. Bet klau, man ir cits piedāvājums, davaj ka es Jums maksāšu 200 + komunālos.

Taj galā iesākās kaut kādas spazmas. Nu bet ko, Jums tā pat viss tukšs, labāk tā nekā nekā. Nē, astoņi simti. Ah Jūs šitā, labi, simtu piecdesmit. Paspazmojām vēl. Dzīvokli protams es nedabūju, bet uzjautrinājos gan.