par dzīvesdraugiem
Šodien tipinot uz šahtu, Esplanādē redzēju tantuku ar diviem suņiem, kura izmisīgi sauca:”Minci, Minci, Minci!” “Kaķu vecene” pie sevis nodomāju un iesviedis benāru renstelē tipināju tālāk, atstādams sev aiz muguras babuli, kura joprojām izmisīgi klaigāja pēc sava kaķeļa. Nu vo, un nevilšus aizdomājus, ka kaut kad pavasarī biju iemaldījies Meža kapos un ievērojis interesantu parādību – veci babuļi vien. Pa vienai, pā pāriem vai pat trijatā. Steberē uz spieķīšiem atspiedušās, spriedelē par zemajām pensijām un augstajām zāļu cenām, ik pa mirklim apraudot aizgājušo Jezupu. “Un atceries, kādu smuku jumtu vasaras mājiņai mans nelaiķa Valdis uzlika astoņdesmitajos. Visu pats darīja, vīrs ar zelta rokām bij. Bet tagad dus smiltājā...” notrauš asariņu. Pārējie babuļi saprotoši pamāj ar galvu un pēc mirkļa visas jau sacenšas stāstos par sava aizgājēja labajām pusēm. Nu vo, tagad raud un slavē, a noteikti tad kad Valdiņš pēc jumta uzlikšanas paņēma uz krūts, tika saukts par dzērāju, indēts diendienā ar tekstiem par zemo algu un par to, ka savu dzīvi šitādam sļundrakam atdevusi. Tā viņas visas, indējušas nabaga vīrišķus visu mūžu, izsūkušas sausu, dvēseli izpumpējušas un smiltājā iedzinušas. Tagad nekas cits netliek kā pa kapiem vazāties draudzenes meklējot un kaķus audzēt. Tagad minci meklējot noteikti nožēlo, kā savulaik savam Pēterim kortelīti ņēmusi nost un sienas pulkstenī slēpusi! Tā Jums vajag!