par nelietībām
Vot sēžu te, rauju dūrē un plānoju nelietību. Tobiš nozust no šejienes. Aizbildināties ar kādu nebūt klientu, ASAP mītiņu ārpusē vai ko tik vēl ne un spiežot sarkano ignition podziņu paraut fraku.

Vispār ir tā, ka prasās atvaļinājumu. Ir tā ka nav jaudas. Vot nesaprotu no kā tas ir atkarīgs, kad tu no rīta kā atspere šaujies ārā no gultas, lai dotos varoņdarbu meklējumos. Tev viss iet ātri, no rokas, viss padodas, mauc tikai.
Un ir tā, ka sajūta kad benzīns beidzies. Varētu iet, skriet, lekt, ķert, bet nahuj? Lai skrien tie kam jāskrien, lai darās tie kam jādarās, es te pasēdēšu, padauzīšu burbuļus.

Vot tagad ir tā, ka neko citu, kā dauzīt burbuļus nevis ne tikai negribās, bet arī nevar. Nu nevar sevi piespiest tagad kādā nebūt mītiņā raut kreklu uz krūtīm un pierādīt savu patiesību.

Vajag atvaļinājumu, uzlādēties vajag...