šķiet, ka problēma ir sales chanelos un attiecību menedžmentā. Kad es kolchozā šancēju par metinātāju, katrs diegabikse zināja, ka mangālu un ūdens kasti (tonnai-pusotrai) dārza laistīšanai taisa kolchoza darbncās no visiem piederošā metāla.

A tagad? Tā vieta vēl ir jāzin, jāatrod, un ne katrs biroja sukulents ar mierīgu sirdi varētu iebraukt darbnīcu teritorijā, kur nu vēl vest sarunas ar robā ģērbtu metinātāju. Vienkāršāk ir kopā ar sintētiskajām vistām nopirkt krāsainu grilu. Cilvēki beidzot dzīvo skaisti, iepērkas skaisti. Nu, moš es kautko nesaprotu.