par jaunām sajūtām
Es te reiz aizdomājos par sajūtu "tīrību". Nezinu kā tas nāca, bet prātuļoju , ka pieņemsim dusmas, kuras Tev ir aizdevis babuls netīšām uzkāpjot trolejbusā uz kājas, un kuras Tu vēl pats esi nedaudz pakurinājis - nav tīras. Viņām nav izteikta pamata un arī Tava artava ir klāt. Savukārt dusmas, kur tu redzi kā trīs 9klasnieki atņem naudu 6klasniekam ir tīras. Tās ir dusmas ko radījis kāda ārēja ietekme. Nu tad tu ar dusmās aizmiglotu skatienu zvetē nabaga devītklasnieku, pirmo kurš patrāpās pa ķērienam nemaz nerēķinoties ar to ka nabaga nelga sver vismaz pa 20 kg mazāk.
Pieņemsim ciešanas. Mūsdienās gan tāds nepopulārs vārds. Jo kā gan var būt populārs vārds, kas norāda uz Tavu ievainojamību. Piemēram ciešanas, garīgas, kas Tevi piemeklē pēc smerdeļa noslānīšanas nav tīras. Tās ir sajauktas ar sirdsapziņu, bailēm no atbildības un vēl sazin ko. Bet ciešanas, ko tu pārdzīvo nomirstot kādam tev tuvam cilvēkam ir tīras. Tavas vainas tur nav. Tās ir tīras ciešanas kuras piemeklē Tevi tieši tad kad tu vismazāk to vēlies.
Ļaunums. Ļunums ko tu nodari dusmās nav tīrs. Tā ir spontāna rīcība kur tu centies kādam nodarīt pēc iespējas lielāku postu. Krietni bīstamāks par netīru ļaunumu ir tīrs. Tas iestājās tad, kad visas sajūtas ir notrulinājušās un neliek tev rīkoties. Ar aukstu skatu un mierīgu prātu tu domā par ļaunumu. Dusmas un ciešanas ir beigušās, to vietā nācis ļaunums, tīrs.

Pārlasīju savu skricelējumu, ja godīgi, nezinu ko es ar to gribēju pateikt, tā vienkārši uzrakstījās.