par bērniem
Tā kā esmu sajuties nopelnījis pārdesmit minūtes nozagta darbadevēja laika, veltīju to visu ar ZVĢ bērneļu saistīto rakstu izlasīšanai. Gan vienas puses viedokli, gan otras un komīšus ar izlasīju.

Nu ko es varu teikt. Tieši to pašu ko par praidiem, lietussargu revolūcijām vai baltkrievijā pieķertiem zilganiem diplomātiem - nu ko , apdirsāties liberāļi hrenovie!
Bērniņš jau nav vainīgs ka tā sanāca, ne viens ne otrs. Jo redzies bērniņš piedzimst kā balta lapa kurā katrs raksta iekšā ko grib un pirmie rakstītāji šajā lapiņā ir vecāki, tad draugi, pedagogi un pagalma vofka, kurš iemācīja vārdus "bļeģ pidor!" gaišajam bērniņam atņemot monētas un mobilo. Tā redzies nu viš i, apčubinam savus lolojumus, dāvinam mobilos, ipodus, skūterus, pie visa vainojam pedagogus un citus bērnus. Nekad ne savējo, vienmēr vainīgs būs kāds cits, tad nu mazie mērgļi pierod pie tā ka var ar asarainām acīm vērties savos "predkos" un teikt ka viņš garderobē logu neizsita, to izdarīja Jurītis.

Kad mēs skolas gaitenī kāvāmies, kaušļus izšķīra, izsauca vecākus, neklausoties nekādos paskaidrojumos abi kaušļi vakarā norāvās ar armijas siksnu un nākamajā dienā sēžot uz viena vaidziņa skolas solā mācījās ābeci, jo sūrstošais dibens attīrīja prātu no palaidnībām. A tagad, a tagad pohuj, vainīgs bija Jurītis ne mans dēls, tāpēc iedošu ka viņam lieku piecīti pie kabatasnaudas un aizvedīšu uz kino. Vot i viss storijs. Tagad redziet psihologu bērniem. Doktōru Bērziņu, dubultporcijā, gan vienam gan otram un lieta darīta!

Tā kā tā, apdirsāties, liberāļi hrenovie!