par pazudušajām brillēm
atceros reiz kaut kad necik sen mans babulis tipina pa māju no vienas istabas uz otru un bubina:"kur ir manas brilles, nu kur ir manas brilles!" Mazdēls norādīja, ka brilles ir spogulī, nu tip, ja paskatīsies spogulī - atradīsi. Nu vot, šorīt sēžu troļļukā un klausos kaut kādas sļifkas iekš Russkoe Radio, sauktu arī par Xiti rossii 96,2. Traļaļa, tri rubļa, ļubofj nafsegda i tak daļi, pārcilāju darbiņus, šo to un tad izdomāju, ka man vajag piezvanīt. Vandos pa kabatām, tur tikai santīmi, izmazgāti taloni un apsūkāta smilšaina ledene. Telefona nav. Bļe, meklējam vēlreiz. Nav. Ka Tavu māti, pie Botāniskā dārza kāpju ārā, lai dotos atpakaļ uz mājām pēc telefona. Krievu Hitu radio ēterā Alla Davlatova stāsta ņe ta kaut kādu aņuku, ņeta kaut ko smieklīgu iz dzīves. Apstājos, izvilku cigareti, aizpīpēju, sirdīgi nospļāvos un uzdevu sev jautājumu:"Klau Mārtiņ, kā Tev šķiet, no kurienes skan apburošā Allas balss, no debesīm vai no Tavas dirsas? Vo vo, padomā vēl. No TAVA TELEFONA NAHUJ!"
Nokaunējos, palika žēl četerdesmit santīmu kas būs jāiztērē par jaunu talonu un vispār- Visas duras!