par otrdienu pēcpusdienām
Biju pusdienās. Ir dienas, kad es esju pusdienās, nevis lai garlaikoti sūktu novadējušos alu un caur cigarešu dūmiem censtos ieraudzīt apteksni, kura iespējams tieši tagad steidz pasniegt manu liellopa karbonādi šefa mērcītē*, bet gan, lai piestumtu savu fiziski vāji attīstīto augumu ar fundamentālām barības vielām. Šādas gastronomiskās orģijas parasti ir iespējams tikai latvju makdonaldā Lido, kur porcijas un deserta pievarēšana varētu sagādāt problēmas pat manam tēvam, kurš kā zināms ir visnotaļ liels izēdājs.
Iznākot no ēstuves es sajutu aizdomīgu spiedienu pakrūtē, kas man lika pārdomāt negausīgas rīšanas kaitīgumu. Nelaimīgi nostenējies un pa vējam palaidis smeķīgu pirdienu tenterēju atpakaļ uz darbu. Tiponot atceļā es atcerējos, ka reiz kaut kur biju lasījis, ka savulaik kazaki vodku esot dzēruši tamdēļ, lai vieglāk gremotos. Jāatzīst ka šīs atmiņas bija tikai vāja maska manam patiesajam nolūkam iedzert, un kalpoja kā aizbildināšanās ar gremošanas traucējumiem, asinsrites uzlabošanu vai vienkārši sasildīšanos pēc aukstas pastaigas.
Tā nu es ieslīdēju stūra botē un labsjūtas gaidās piemiedzis acis pārlaidu nesteidzīgu skatienu pār plauktiņu, kura dēļ veikalu taisa ciet pl 22os.
Arī šoreiz esmu bijis ļoti radošs, un ņemot vērā savu rūgto pieredzi ar lietussardziņu no zobu bakstāmā, šoreiz biju piesardzīgāks dekoru izvēlē.
Es tagad varētu pažēloties par to cik gan man daudz jāstrādā, bet tā manu dārgo lasītāj būtu liekuļošana, un kā zināms uzticība mūsu starpā ir svarīga. Tamdēļ teikšu godīgi, ja arī ir jāstrādā, tad tagad to es nedaru un gatavojos laiskai pēcpusdienai ko nespēs iztraucēt neviens satraukts klientelis vai sazin kas vēl. Tikai es un Tu, manu dārgo lasītāj, tādā viegli neķītrā, intīmā gaisotnē.


cheers










*Caramel Rouge, rekomendēju