Par emuāriem
Te na dņah ienācās uzdevumiņš pastāstīt kaut ko par blogiem. Pats fakts, ka tas man būtu jādara jau vien ir smieklīgs, jo neesmu spējīgs uztaisīt kastumizētu Cibas dizainu, kur nu vēl pats savu blogu, nemaz nerunājot par to, ka man ir visnotaļ miglaina nojausma par to kas tas tāds rss fīds ira.
Ja mēs distancējamies no tehniskām lietām atstājot tās pumpainu sisīšu un citu frīku pārziņā un palūkojamies uz blogu, jupis viņu – emuāru, kā uz komunikācijas kanālu tad, protama, lieta – var kaut līdz Murmanskai aizdirsties. Var uzcept 987 slaidus un vēl pierakstīt pāris sējumus ar apcerējumiem par šo tēmu.
Kaut kā visās malās emuāru saukā par virtuālo interneta dienasgrāmatu kur cilvēciņš var aprakstīt savas domas, novērojumus, spriedelējumus un tā tālāk līdz pat dziļi personīgām sāpītēm vai prieciņiem.
Dienasgrāmata. Tāda virtuālā dienasgrāmata, šis emuārs, tās ir lietas ko tu pieraksti sev vai citiem? Tā ir Tava diena, vai diena, kuru tu gribi citu acīs padarīt par savu. Tās ir Tavas domas, vai domas, ko, lai citi domā par Tavām esam?
Piemēram, ja Jurītis zinātu, ka viņa mamma lasa viņa virtuālo dienasgrāmatu rakstītu:” Šodien bija ļoti interesanta diena. Bioloģijā vācām herbāriju, es uzzināju ar ko parastais vītols atšķiras no sēra, vēl palīdzēju skolas saimniekam aiznest kastes uz trešo stāvu un fizkultūrā dabūju desmit. Es ļoti mīlu mammu un tēti un gribu lai uz pasaules valda miers. Vēl es ļoti gribu jauno spēļu konsoli.” , vai arī :”Stulbā peža atkal lika vākt lapiņas, pīzda solījās nostučīt par pīpēšanu. Debīīlā kuce BļAķ! Šodien iegriezām kontrstraiku un nobastoju fizeni, debīlie senči atkal nožņaudzās uz kabatasnaudu!” Nu kamoooon....
Tā pat arī ir ar emuāru kuru es kādreiz aizsāku. Vai tagad tās ir manas pārdomas? Da tā, fleši un huiņa. Tāds emuārs sākumā kalpo kā tāda parunāšanās ar svešinieku, papļāpāšana bez sekām. Tagad, tagad lai ar kādu parunātos bez sekām atkal ir jāsāk vienatnē valkāties pa krogiem nejaušus sarunubiedrus meklējot kuriem pohuj esi tu un arī tev nav nekādas daļas gar viņu. Toties jūs viens otram varat izstāstīt visu kas bēdīgs vai priecīgs, neviens nepārpratīs, neviens neapvainosies un neviens neko nepadomās. Cilvēks zinies ir sociāla būtne un kā reiz teica mans psihoterapeits, neturi, izstāsti. Aizej un izstāsti kaut vai dzērājam piemājas spēļu zālē, palīdzēs. Tā nu es stāstīju emuārā, līdz jau labu laiku atpakaļ atskārtu, ka jāatgriežas vien pie piemājas spēļuzālas lai vilks paēdis un kaza dzīva. Viss iet pa spirāli vai zinies.

http://www.metro.lv/download/_Nautilus_Pompilius_-YA_hochu_byt__s_toboj.mp3