par mājupceļu
Ja es tagad ieziņošu, ka nedēļas nogalē drausmīgi sadzēros un man ir slikti, es atkārtošos, tāpēc iztiksim bez garlaicīga palaga ar morāli "dzert degvīnu ir slikti" skribelēšanas un lasīšanas.
Ieklausījies sevī atzinu, ka labāk doties mājās un pēpētē failiņu žvidzināt sēžot lotosa pozā savā piepirstajā poļu dīvānā. Jā, kā tad, no darba iztenterēju ne ātrāk kā sešos un tikai tagad esmu novilcis indīgos sieriņus un iekodies pastētmaizē.
Nu lūk, stāsts būs par to kā es mājupbraucu. Šajā vietā var sākties daudz nenormatīvas leksikas, tā kā manu dārgo lasītāj - esi uzmanīgs, varu izteikties gauži.
Uz Iļģuciemu dodas 25 trolejbuss, var izmuķīties arī ar autobusu kas iet uz Kleistiem vai mikriņu, kurš ir redzēts retāk nekā kaviārs Teikas studentu kopmītnēs. Nu lūk, aizšļūcu ka es līdz Nacionālā teātra pieturai. Iekurinu kaļķīti un nedaudz piemiedzis acis turpinu ieklausīties sevī. Jāatzīst, ka neko labu tur nedzirdēju, tāpēc atvēris acis priecīgs konstatēju ka 25 markas slīdenis jau tuvojas. Satrakotās valsts iestāžu darbinieces, banku klerciņi un vēl visādi citādi dzīves pabērni ar tādu joni saspiedās trolejbusā, ka izlēmu labāk gaidīt nākamo, jo pārāk tuvs kontakts ar cilvēku sugu, kuru tā jau panesu ar mokām, manā psihē varētu izspēlēt ļaunu joku, kas iespējams beigtos ar noziegumu.
Ar nākamo trolejbusu bija tieši tas pats. Es pievēru acis un cietu visus šitos dzīves pabērnus kuru dēļ man atkal ir liegts tikt trolejbusā. Es stāvēju un cietu. Sākās sīks lietutiņš. Ekselenti. Vienīgais kas mani tajā brīdī varēja glābt ir nežēlīga cilvēku aplikšana savās domās. Un tā nu es tur stāvēju, cietu un domāju ļaunu.
Ievēroju meiteni. Stāv un rij čipsus. Cūka. Vīrelis tā bija aizurbinājies savu degunu, ka nobrīnījos kā vēl nabaga nelga nav salauzis savu pirkstu vai vismaz deguna starpeni. Netīrelis. Klerciņš žaķetītē no Dressman drebinājās zem lietussarga. Ņerga. Un tā tālāk.
Atbrauca trolejbuss un aizžmiedzis acis spraucos tajā iekšā. Nudien pretīgi. Un visam piedevām austiņas esmu aizmirsis darbā. Ārkārtīgi pretīgi.
Un pēkšņi sev aiz muguras sāku izdzirdēt sarunu, kas man lika teju vai apraudāties. Jaunēkļa/vīrieša balss ar ludzas akcentiņu atskaitījās ko šodien ēdis pusdienās. No sākuma esot rimi nopircis divas bulkas ar sieru, kuras kopā ar tēju nokopis kantorī. Pēc tam kaut kādā ģimnāzijā esot ēdis soļanku, savukārt launagā sevi aplaimojis ar marmelādi. Meitenes/sievietes balss pārmetoši teica, ka ēst vajagot dūšīgāk. Pēc tam tika apspriests mēneša braukšanas kartiņu iegādes jautājums septembra mēnesim. Un tad sekoja , un tad sekoja, SEKOJA...! Es nevaru. Izlaidu nelielu pavedienu, bet vienā brīdī meitenes balss paziņoja, ka viņai vajadzētu iet par mārketinga beibi, tieši par mārketinga beibi, nevis direktori, vadītāju, bet tieši par beibi festivālam Baltijas pērle. Un tad metenes balss uz maiņām ar ludzas akcentiņu apsprieda festivāla baltijas pērle mārketinga nepilnības kuras vajadzētu novērst un ko tik vēl ne, līdz beidzot vienojās, ka ja būtu lielāka reklāmas kampaņa un medijos vairāk rakstu- festivāla biļetes varētu tirgot par bargāku naudu. Es stāvēju iekrampējies bomī, aizspiedis acis, jo lielas, nožēlas pilnas asaras lauzās uz āru. Es domāju par šo pamācošo lekciju un Counting Crovs, kuri skanētu visos divpadsmit skaļruņos ja vien man pie darba būtu kur nolikt automašīnu un es nebūtu alkoholiķis.