par ķīniešiem/japāņiem/korejiešiem un šķībajiem vispār
Šodien dabūju atpakaļ savas tiesības. Jūtos gandarīts un svarīgs. 40 min nogaidīju pie paša paša. Laimīgi satiku, apsveicinājāmies, nu i šis mani aizveda pie inspektora, kas izskata pārkāpumus un dod sodus. Ar vārdiem:”Pieņem šo jaunekli nākamo.” Viņš mani atstāja inspektora varā. Tas nomirkšķināja acis, izrakstīja kvītiņu par desmit naudiņām un lieta darīta.

Paralēli mācos salikt kopā rokas, kā to dara ķīnieši sveicinoties, un noņaudēt kaut ko japāniski. Kāpēc, ha, baigā fiška. Tāpēc, ka ja man radīsies iespēja un gods kādreiz redzēt vaigā Yamaha corp. konstruktoru, kurš ir izstrādājis priekšējās lampas reflektora demontāžas/montāžas un centrēšanas principus, es varēšu salikt priekšā rociņas, pateikt:”juņņ ņau vaū”, paklanīties, un ar zvērīgu bļāvienu kjāāā izšķaidīt viņam pautus. Piderasi. Vakar vakarā nelidoja mūza, nu i nolēmu panodarboties ar panonizmu (skrūvēt kaut ko vecajam mocītim Pannonija), bet manu uzmanību piesaistīja jaunā motocikla lampas nadziņš, kurš bija nedaudz sašķiebies. Nolēmu izlabot un pie viena paskatīties, kas lācītim vēderā. Pret divpadsmitiem naktī lampu es biju dabūjis vietā, nadziņš bija tik pat šķībs cik iepriekš un es zvēroju niknumā.