par hard talk
Tad kad man nebija tiesību , es nedrīkstēju braukt
Tagad, kad man ir tiesības es nevaru!
Tas tā, nedaudz pārfrāzējot Lenenbergas Emīlu un viņa augļūdeņa plostošanu. Nu ja, agrāk saistībā ar motobrauksānu man sanāca Hard Talk ar ceļu policijas pārstāvjiem, tagad izmetu pūku ar vienu krānu no MB kupejas. Kā jau teicu, tāda aktīva braukšana man apstājās pirms gadiem diviem, lai šovasar atsāktos. Meistarību nodzert nevar, gadījumā ja tāda ir, protams. Nu lūk, manu pārvietošanos pa joslām un Vanšu tilta forsēšanu vienlaicīgi ar ierindas auto par meistarīgu nosaukt nevar, tāpēc tagad katru rītu jo cītīgāk un jo ātrāk cenšos izlavierēt starp joslām. Man pat sāk izdoties.
Un ko domājies, draudi neuzglūn vis uz joslām, bet gan piemājas krustojumā, pirms buļļu apļa. Klasiskais variants. Divas joslas vienā virzienā, pāris mašīnītes gaida savu kārtu iebraukšanai krustojumā, nu un es tur ar pa vidu iemuķījos. Atsāku braukt un viens krāns ar MB kupeju ielec manā joslā un nogriež man ceļu tā, ka ja nebūtu sagriezies būtu iepirdis šamam taisni sānā. Tas ar tā iešķībi joslā palikās tieši man blakus un caur savu logu lūrēdams dirš kaut ko. Parasti, lai nedabūtu pa rīkli nekādus varoņdarbus neizvērtējot potenciālo pretinieku neveicu. Šoreiz gan asinis saskrēja galvā un visai sirdīgi iespēru viņam pa riteņa arku. Iztrausās kroplis no sava braucamā un es atviegloti konstatēju ka viņš man ir līdz plecam. Šī atziņa iepriecināja mani, ne viņu, jo izlīdis tieši man blakus mazais krievelēns pusceļā aprāvās, kaut ko nomurkšķēja un ielīda atpakaļ. Es vēlreiz iespēru, nu jau pa durvīm un ar labi padarīta darba apziņu aizbraucu tālāk.