Par bērnības ideāliem
Vienubrīd aizdomājos par to, ko es sapņoju un vēlējos bērnībā. Bērnudārzā es vēlējos kļūt par kosmonautu. Bija mums grupiņā bilžu grāmata par varonīgajiem kosmonautiem, skatījos bildītes, savā burtnīciņā zīmēju raķetītes un sapņoju par kosmosu. Pēc tam vēlējos kļūt par taksistu – dabūtu bieži braukāties ar auto, nevis tikai tad, kad tētis paņem klēpī un iedod pastūrēt. Pēc Robina Huda noskatīšanās uzbūvēju mežā štābiņu un gribēju būt atriebējs, kurš par taisnību un godu karo. Pēc Kapteiņa Blada odisejas izlasīšanas gribēju kļūt pirāts, ierāpties kravas tilpnē kuģim uz Āfriku, izlīst pēc izbraukšanas jūrā un kļūt par jungu. Tas viss gan beidzās ar putuplasta un skaiduplates plosta izbūvi meža dīķītī. Pēc dabūšanas pa muti no krieviem un Brusa Lī filmas noskatīšanās gribēju būt nindzja, un visus atskaldīt. Pēc mazā Vovika piekaušanas un viņa riteņa salaušanas lēkājot pa spieķiem man bija mājas arests un visa samuraju būšana paplēnēja. Tā nu man tās iedomas mainījās līdzi laikam un tābrīža aktualitātēm.
Tagad valkājoties pa pilsētu un vērojot jauniešu bariņus uzdodu sev jautājumu – par ko vēlas kļūt viņi, kādi ir viņu ideāli. Diez vai tas būtu kļūt par medmāsu un palīdzēt slimajiem. Diezvai Jurītis no astotās bē grib kļūt par agronomu un izaudzēt supergraudaugu kultūru ar kuru varētu pabarot visus trūkumcietējus. Jurītis noteikti sapņo kļūt par baņķieri un spēlēt kazino. Skumji.
Un par ko es sapņoju tagad ... skumji. Kapitālisms zinies.

Un par ko sapņo Tu? Varu derēt ka par jaunu bēmiksu un kabnatasnaudas palielinājumu, tu, nožēlojamais hamburgeru kultūras augli!