par dienām un nedienām
Šodiena sākās pikti. Pirmais ko nosaucu par pidaru bija dzīvokļa meistars, jo pusaizmidzis tenterējot uz vannasistabu uzsitu mazo pirkstiņu uz kājlīstes. Pēc tam, gaidot kad minūtes laikā remeno ūdeni krānā nomainīs karstais, par neliešiem nosaucu gan namu apsaimniekotājus gan sociāldemokrātus. Desmit minūtes vēlāk apcerēju sveišķi cietsirdīgus slepkavības veidus ko es pielietotu uz zeķu rūķi ja vien viņš kādudien materiālizētos un trāpītos man pa rokai.
Nākamie ienaidnieka statusu ieguva uzlecošās saules zemes bērni un amerikāņi. Pēdējie tāpēc ka nenoslaucīja pirmos no zemes virsas pa visam, lai tiem nebūtu radusies iespēja pievērties mašīnbūvei un rezultātā radīt šo nožēlojamo dandardaiku kura šādā rīta agrumā jāved uz autoservisu.
Protams, ka par pidariem tika nosaukti vismaz trīs autobusu vadītāji, astoņi mikroautobusa šoferi kā arī pogolovna visi kuri bija aizdambējuši Ulmaņa gatvi.

Pēcāk, kad darba kurjers veda mani uz šahtu (tas ir uz darbu) sērīgi apcerēju kā neparedzami izdevumi izrēķinās ar tik paredzamajiem ieņēmumiem.

Tikko zvanīja autoservisa zellis. Noklausījos viņa stāstā un pie sevis no laimes gandrīz apraudājos. "Dievs tomēr ir!" Troksnis un vibrācijas ko izdalīja pakaļējais tilts beigās izrādījās tik vien kā nodiluši bremžu kluči, nevis tur ielocītas pusasis, miroņgalvu defekti vai vēl sazin kādi murgi kurus vakar pirms gulētiešanas biju pārlicis savā tukšajā galvā.

No priekiem daudz nevilcinoties piekritu veikli piedāvātajai šķidrumu nomaiņai, elektronikas diagnostikai un jaunu logu tīrītāju uzlikšanai.

Jauki. Šobrīd nevienam pidara statuss nav piešķirts, pat japāņiem tas ir samazināts uz "šķībie krāniņi". Ja sevodņo dobrij. :)