par pagājušo
Bij jauks un saulains vikends. Pēc kārtīgas piepļaušanās piektdien, nolēmu ka sestdiena ir jāpavada mierīgi, bez skaļiem trokšņiem un asām kustībām. Sestdien sakopos, paēdu, iepļāvu danone aktimel un biju gatavs pilnīgi mierīgi pavadīt šo jauko sestdienu. Kārtīgs atvilciens pa Rīgas - Jūrmalas šoseju ar dārgās auto (Mazda MX-6, 2.0L turbīna u.c. fīčas) atgrieza ticību maniem spēkiem un dzīvespriekam. Nonākot Jūrmalā tika satikti visi "pareizie" keksi, un pirmajā lasījumā, bez liekām diskusijām tika pieņemts propozals aizšaut uz Vecupi (kaut kāds kempings aiz Engures) kur notiekot LU sporta svētki.
Un tad es sajutos vecs... Kādreiz jaunībā, kad vēl ticēju studentu vienotības garam un neraizējos par bakulaura darba pārlikšanu pa gadu uz priekšu, jo nav nokārtotas visas saistības, es visnotaļa aktīvi apmeklēju šādus pasākumus un man tas likās nāvīgi forši. Tagad, nosvērtā gaitā ar padzīvojuša cilvēka cienīgu attieksmi apstaigāju sportošanas norises vietu un novēroju jaunatnes izklaides.
Redzētais : jaunietis ar oranžu krekliņu kuru rotā uzraksts "Esmu fizmats labākajos gados" pilnībā bija pakļauts gravitācijas likumiem, un zemes pievilkšanas spēka ietekmē nevarēja piecelties no zāliena. Visticamāk pie vainas bija degvīna pudele kura gulēja viņam līdzās. Nevilšus ienāca prātā Edgara liepiņa izpildītā "Korķa dziesma" . Līdzīgā kondīcijā, bet vēl apņēmības pilni cīnīties ar dabas likumiem bija zemes zinību studenti, kuru krekliņus rotāja uzraksts "Ģeogrāfu mafija". Kāds vēl mēģināja mest bumbu, kāds spert to, kāds just līdzi, kāds vienkārši baurot, kāds vēl iedzert. Ņigu ņegu, visādi, pusskaidrā, puspilni, puspiedzēruši, visādi, bet visi kā viens sapinušies zaļā pūķa valgos. Vakarā braucu prom, bet varu derēt ka Vecupē tonakt iestājās pilnīga KOMA.
Vakar? A vakar neko, nodarbojos ar dārza darbiem un baudīju ģimeniskumu.