par cepieniem
Atapakaļ pie ciebas, atpakaļ pie plīts. Pacepsimies.

"nee, nu piedod, bet "vecvecāku" ar laiku buus juusu" teica kāda jaunkundze šeitan runājot par īpašumtiesībām un dzīvojamo platību. Sanāk, ka liela daļa tautiešu apriori pieņem, ka tas kas pieder viņu vecākiem, vai ar vēzi sirgstošajai krustmātei, pienākas arī viņiem? Izriet, ka mazais mēsls, kurš līdz minimusm 18 gadu vecumam ir barots, apbužināts un lolots, laikam paejot mēģina iedzīvināt tradīciju ka vecie kapās, viņš redz studēs augstās skolās, spēlēs tenisu uzdzīvos un galu beigās jau tā pat apmetīsies vecāku sarūpētajā ligzidņā?

Nu tipo stresa nav, tagad mēs padzīsim bohēmiņu, kaut ko dekoratīvi pastrādāsim, a pēc tam, a pēc tam jau būs lielā dzīve, vecāku pūrs, mantojums, dzīvokļi, automašīnas un tēvabrāļa izkārtotā vieta labi apmaksātā amatā?

Ekhhh ka es gribētu, lai pienāk diena, kad visi ōpīši līdz pēdējām, vienā gaišā dienā ņem un novēl visu savu īpašumu sibīrijas tīģeru, kanārijputniņu vai malārijas izpētes fondiem. Vai vienkārši ņem un na starostji ļjet visu nokaifo, tā po čornomu. Tad gan būtu interesanti paskatīties uz ambiciozajām atvasītēm kuras ar pliku pakaļu ledu kausēs.

sūkātāji bļe!