laacz.lv portālā uzgāju
raidījumu par "apdāvinātajiem". Arī
benvenuto ir viedoklis par šo tēmu.
Šī tēma jau ir cilāta iepriekš, nesteidzīgi kūpinot cigareti āra kafejnīcā un ar viediem ļaužiem filozofējot par trūkumiem mūsdienu liberālajās audzināšanas metodēs. Arī šad tad vienatnē esmu šo tēmu apdomājis, redzot
šādus gadījumus "v nature".
Vai bērns ir īpaši apdāvināts, vai arī viņa vecāki ir īpaši tupi? Tāds ir jautājums. No offence, bet aizrautīgs stāsts "viņs skatījās pasaulē un klusēja" un tam nekavējoši sekojošs paziņojums :"viņš ir īpašs!" manī neizraisa neko citu kā nožēlu par tupajiem vecākiem. Tā pat kā visi šitie - mums iznāca zobiņš - ĪPAŠS, mēs pirmo reizi neapdirsāmies - ĪPAŠS, mēs saplēsām bilžu grāmatu - ĪPAŠS, mēs paši ieslēdzām kompi - ĪPAŠS.
Nu kas tur īpašs, bērns kā bērns. Īpaši ir vecāki, kuri uz savām atvasēm nespēj objektīvi paraudzīties dzīvojot uķi buķi pārpildītā pasaulē, kas zināmā laikā ar māliem piepilda vecāku galvas.
Nav ne īpašo, ne neīpašo, ne indigo, ne parasto. Ir dauni un ir garīgi veselie. Ir ar iedzimtām kaitēm un ir bez. Un personības veidošanos vairāk sekmē nevis bezpalīdzīga noraudzīšanās uz izlaistā skambēka ultimātiem, bet gan pie sienas piekārts doktors bērziņš.
Indigo viņiem, apdāvinātie, tfū bļeģ! Dauņi.